Negaidītas atbildes. Janvāra iespaidi.

111-collage

Janvāris ir straujš un cerību pilns. Priecājos par ikvienu gaismas brīdi, kurš nu jau sastopams arī laikā ap četriem pēcpusdienā, par gleznainajiem laika apstākļiem, par emocionālajiem iespaidiem.  Par dažiem šoreiz…

Gads aizsācies ar turpinājumu.

yana_vagner_zhivye_lyudi

Janas Vagneres “Vongezerā” aprakstītā straujā notikumu attīstība vēl nenoslēdzas. Otrajā grāmatā maskaviešu sauja, kas bēg no nāvējošas epidēmijas, noslēdz ceļu Karēlijas taigā pie Vongezera. Izdzīvojušie turpina cīņu par eksistenci apstākļos, kas civilizācijas priekšrocības nezina. Šie vienkāršie ļaudis ar visām līdzpaņemtajām attiecību risināšanas primitīvajām formulām un snobisma blusām dzimst no jauna pasaulē, kas nav viesmīlīga un gādīga, patiesībā šī nu ir pasaule, kurā nemaz nebūtu jāizdzīvo. Tiem, kas lasījuši “Vongezeru”, silti iesaku izlasīt arī turpinājumu, kas, manuprāt, ir daudzslāņaināks un vērtīgāks darbs. Katrā ziņā, ja pirmo grāmatu varētu uzskatīt par saistošu laika kavēkli, tad, otro lasot, lasītāja pieredzes atjauninājumos rodas paralēles ar Kamī eksistenciālo prozu, tai pašā laikā darbam nezaudējot aizrautīgo ritējumu.

Sen nebiju lasījusi grāmatu, kuras pēdējo lappusi uzšķirt bija nemitīgs kārdinājums un beigas – satricinošas. Otrās grāmatas pluss varētu būt arī lasījums oriģinālvalodā, jo krievu valoda ir tik kolorīta un grūti pārnesama, ka, domājams, tulkojumos tomēr nedaudz zaudē. Galvenie varoņi – sievietes, vīrieši, bērni – tik reālistiski un autores prasmīgi dimensijās izvērpti – aizbēguši no epidēmijas skartajām teritorijām, nu sastopas ar skaudru ziemu, dzīvošanu saspiestos apstākļos, badu… Turklāt nākotnes aina ar pāri ezeram palikušo nāves vilni ir bez gaismas liecībām. Kā izdzīvot morāli un fiziski ārdošos apstākļos? Tas droši vien ir likteņa uzdevums – piedāvāt virzienu, manipulēt vai gluži neticami muļķīgi pārraut izdzīvojušā cerības. Bezcerības vilnis, zem kura pakļūst ikviens, kurš vēl elpo, vairs nav tikai ārējie apstākļi, bailes, šausmas.

Nereti, kad izlasu kādu darbu, kas likumsakarīgi noslēdzas, vai noskatos filmu, kuras beigās varoņi apskaujas, signālugunīm fonā skanot, domāju par to, kas viņus sagaida tālāk. Ja tas ir viens piedzīvojums, kas sekojoši atmet cilvēku atpakaļ iepriekšējos apstākļos, lai arī ar daudziem zaudējumiem, tad droši vien turpinājums  ir uzskatāms par veiksmi, bet, ja cilvēkam ir jādzīvo pilnīgi jauna dzīve apstākļos, kas tai nav piemēroti, tad izdzīvošana sākas galvenokārt sevī. Bet tur ir tik daudz traucējošu pagātnes liecinieku, kas neļaujas turpinājumam un ilgojas punkta. Izdzīvošanas instinkts nu ir vienīgais, kas vada.

Jāsaka, gluži distopija šis darbs tomēr nav, jo darba akcenti nav saistīti ar sociālu ideoloģiju, romāns ir ļoti reālistisks vēstījums, kurā visparastākie cilvēki saviem spēkiem rāpo no bezizejas. Psiholoģiski precīzi trāpījumi, notikumos pamatots sižets un satricinošs nobeigums – lielisks romāns par ārēju katastrofu, kas veicina iekšējo. Iesaku!

Ļoti spilgtu nospiedumu atstājis Toma Forda lieliskais sniegums

lejupielade

“Nocturnal animals”

To, ka režisora filma būs vienas janvāra nedēļas nogales saldēdiens, es zināju, jo slāņainais jūtīgums, kas kā sarežģīta mandala krāsojās izcilā aktieru sniegumā “A Single Man”, iezīmēja T.Fordu īpašo kategorijā. Es zināju, ka šis būs tulkojams, neviennozīmīgs darbs, un gatavojos tā baudīšanai. Iesākumā ar grāmatu.

tony

Austin Wright “Tony and Susan”

Sjūzena saņem sava bijušā vīra Edvarda vēstījumu, kaut ko, kas sastāv no vārdiem. Grāmatu, kuru sieviete, nu jau cienījamos gados, izvēlas lasīt, lai atpūstos pati no sevis, savas ikdienas. Viņa vēlas attālināties no attiecībām ar bijušo vīru, vēlas lasīt grāmatu kā taisnīga vērtētāja – cita Sjūzena. Attiecību modeļi tiešām mijas un kļūst citādi grāmatas lasīšanas laikā. Sjūzena ir un paliek, vien nemitīgi maina laiku un telpu, savukārt Edvarda jūtas identificējas ar Tonija, grāmatas galvenā varoņa, pārdzīvojumiem. Tonijs vaino sevi pasivitātē mežonīga un ļoti vardarbīga uzbrukuma laikā, kam sekas ir viņa sievas un meitas nāve. Labais tēvs, labais vīrs, labais skolotājs, labais cilvēks Tonijs, kura varā ir visa grāmatas gaita. Tieši viņa domas, rīcība un lēmumi nosaka visu grāmatas saturu. Sjūzena saaug ar stāstu, izjūt vainas apziņu, Edvarda apsūdzību par sievietes dzīvē izdarītajām izvēlēm, viņa asi saredz pašreizējās laulības vāros pamatus. Grāmatas pamatā ir cilvēkattiecību trauslums, kas paviršības kontekstā kļūst nebaudāms, traucējošs un pat postošs. Nenoteiktība un sižeta ēnainais vēstījums – grāmata grāmatā – rada īpatnēju atmosfēru, arī lasītājs balansē kaut kur pie zemapziņas robežām. Edvarda romāns ir cietsirdīgs, šokējošs, tas izmet no komforta zonas (acīmredzot ar nolūku) Sjūzenas ikdienu, sieviete beidzot uzdrošinās meklēt atbildes uz daudziem sen apraktiem jautājumiem. Viņa mēģina ienirt to sāpju dziļumā, ko sagādājusi savam bijušajam vīram un sev.

Grāmata ir interesanta, tajā ir ietverti neparasti suģestijas mehānismi, lasot rodas apjukums, kuru rada izvēlētās valodas un izjūtu dziļumu neatbilstība, arī durvis aiz durvīm principa izmantošana – lasot sižets pārtop pavisam citā stāstā. Katrā ziņā – neparasts darbs.

Bet filma – izcila. Sižetiski citāda – galvenie varoņi ir citādi, arī notikumi nedaudz atšķiras, tomēr izjūtu izvilkums ir unikāli pasniegts. Mākslinieciskais sniegums – oriģināls un tulkojams. Režisors sākotnēji esot iecerējis veidot divas filmas: vienu, kas atbilstu grāmatas vēstījumam, otru – kas gandrīz pilnībā no tā atkāptos. Rezultāts arī atbilst divivienā sajaukumam. Ļoti uzrunāja aktierspēle. Un ne tikai Eimijas Adamsas acis, mīmika un ķermeņa valoda un Džeika Džilenhola jau pamatīgi ievingrinātā spēja demonstrēt vīra ciešanas pēc sievas nāves (“Southpatw”, “Demolition”), bet arī Ārona Teilora Džonsona neiedomājamās cietsirdības atveidojums ( par šo lomu jau iegūts arī “Zelta globuss”).

acis

Šis tēls filmā atklāj ļaunuma harizmātisko dabu, spēju pārņemt varu ar hipnotisku vieglumu. Pieminēšu īpašo filmas kvalitāti – gaismu un ēnas.  Šī saspēle un filmas nobeiguma interpretācija ir tā vērti, lai to noskatītos vēlreiz.  Filmā būtiskais ir nevis notikumos, bet cilvēku attieksmē pret tiem. Attieksme lobīta mūzikā, atsaucēs, mākslinieciskās detaļās (tērpi, mati, portreti utt.) – tas intriģē, satrauc un liek sajūsmināties.

Janvāra sākuma iespaidi ir vērtīga atbilde uz jebkuru jautājumu. Un tā ir tāda, ka vienas atbildes nekad nav.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

One comment

  1. Tagad vēl vairāk gribu izlasīt Vongezeru.

    Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: