Kokteilis. Grāmatas decembrī un odziņa laikam, kad atkal tā pietiks.

untitled

Gada beigas nāk ar savilktiem pirkstiem saujā, savelkot īpatno un ļoti noderīgo piecpirksti apaļā veselumā. Tur sasummējas viss: gan tas, kam vairs neatceros pieskārusies, gan tas, kas rūpīgi taustīts un iztīrīts, un paijāts. Ļoti nemierīgas naktis pirms svarīgiem notikumiem man lika turēt vaļā acis un pat šo to pierakstīt – pustumsā, pusnomidzī. Pamodusies apziņa secina, ka ir neaptverams daudzums tāda, ko es nekādi nevaru ietekmēt (neētiskā ņemšanās ap lūšu māti un tās mednieci, nelaime Berlīnē, Džordža Maikla pēdējie Ziemassvētki), kādēļ komentāru sadaļu, pilnu anonīmajiem pārdzīvojumiem, nemaz neatveru. Bet ir daudz tāda, ko ietekmēt ir manos spēkos.Es varu galvu noglāstīt un ļauties, nevis neļauties, kad to dara man. Es varu apklāt skaistu galdautu un pat egles sagādāšanā piedalīties par spīti dubļiem un lietum mežā. Es varu aizdegt un rotāt, varu ietīt čaukstošā spožumā. Varu nodziedāt un varu izvēlēties lasīšanai tieši gada nogalē. Un varu atbalstīt plaukstas iedobē glāzi, kurā rotājas daudzslāņu kokteilis.Neviens šīs garšas nevar sabojāt, jo tās ir pašas izvēlētas, turklāt tik blīvas, ka nemaz nespēj cita ar citu sajaukties. Šo kokteili baudīt ļauj arī laikapstākļi, kas nebūt nevilina doties ārā…Sadāvinātas. Protams, grāmatas.

Kokteiļa apakšslānī, visdziļākajā, jau sastājies Imanta Ziedoņa “es skaitīju un nonācu pie Viena”.

223682__57ff806470da3-jpg

Izdevējs: Imanta Ziedoņa fonds Viegli, 2016. gads

Ļoti skaists, pārizdots dzejoļu krājums ar visintīmākajām ceļa zīmēm tiem, kas jau noietu ceļu grib mērot atkārtoti, bet no jauna. Arī mērķis šādam ceļa gājumam var būt cits vai arī tas pats, tikai precīzākām aprisēm. Tāds ir Ziedonis – katrs viņa nosirdsmīlētājs zina, ka dzejnieks ir ģeniāls ikviena mirkļa vērtības un neatkārtojamības redzētājs. To ir tik daudz, ka viena cilvēka dzīvei bagātība ir spēja izbaudīt kaut plaukstas lielumu. Grāmatā apkopoti jau zināmi un iemīļoti dzejoļi, kas šoreiz var šķist arī kā jaunatradumi, un katrs ar noslīpētu ik vārdu. Veltījums cilvēkam un viņam vienam zināmajam ceļam (pie Dieva, kā tēmu aktualizē priekšvārds (Jānis Rokpelnis), mācītāja Induļa Paiča lekcijas fragments un pēcvārds (Jura Rubeņa sprediķis meistara bērēs) –  šo skatījumu izvairīšos iztirzāt). Vienatne, kas ir skaista, dziļa un bagāta, nevis vientulīga.

..Vientulība ir mīlestības trūkums asinīs, nekas vairāk.. I. Ziedonis.

Mazliet augstāk slāņojas tikko izlasītais Janas Vagneres “Vongezers”,

300x0_vongezers_978-9934-0-6434-0

Izdevējs: Zvaigzne ABC, no krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova

kas pabeigts tieši šodien un ir lielisks, nervus kutinošs sprints laikā, kad ārā plosās stiprs vējš un sazinkas no debesīm. Aizraujoša antiutopija, kas vēsta par epidēmijas pārņemtu Maskavu un citām Krievijas teritorijām, no kurām izmisīgi bēg kāda ģimene un tās sabiedrotie. Galvenā varone ir Aņa, vēstījums ir sievietes skatījums, kas varētu piesaistīt tieši sieviešu auditoriju žanram, kuru varbūt kāda nemaz tik bieži neizvēlas. Gan jāatzīst, ka grāmatā ir daudz bezcerības, lai arī sauja ļaužu neļauj apdzist cerībai ne mirkli. Vērtību skala glābšanas operācijā, kurā vienīgais glābiņš – pārdomāta bēgšana, ir nemainīga: bērni, sievietes, vīri – tieši tādā rindas kārtībā. Drosmi, protams, pierāda arī pirmie. Un Aņa, kuras tēls grāmatā pauž ne tikai ārēju darbību, bet ļaujas arī gluži sievišķīgām pārdomām par attiecībām un mīlestību. Tā gan šķiet diezgan apšaubāma prioritāte eksistenciāli ekstremālos apstākļos, kaut gan atbilstoša mākslinieciskajai prozai. Epidēmijas matemātiskais modelis ir labs dzinulis rīkoties stratēģiski, kaut, jāatzīst, vietām man būtu gribējies, lai notikumi tomēr nerisinātos tik negaidīti veiksmīgi – tam nedaudz trūka gan pamatojuma, gan noslīpētības un ticamības… Grāmata līdzinās ar trīcošo kameru uzņemtai filmai. Lasītājam tiek iedalīta liecinieka loma, turklāt tajā iejusties ir ārkārtīgi viegli – no pirmajām lappusēm ātri un laika izjūtu zaudējot, gluži kā pati bēgšana no nāvējošās katastrofas. Grāmata ir interesanta un viegli lasāma, ļoti patika šodienas atmosfērīgā lasīšana, tādēļ jau iesāku tās turpinājumu…

Vēl kokteilim ir 3. slānis, kurš gozējas gandrīz pie glāzes augšmalas, jo ir varen sulīgs. Ļoti patīk grāmata + filma komplekti. Dažu filmu īpaši pietaupu, lai iesākumā izlasītu grāmatu. Un tieši tā rīkojos arī ar filmu par komā nonākušo puisēnu Luiju Dreksu.

Liz Jensen “The Ninht Life of Louis Drax”

9-dzive

– grāmata, kas bija izcils ievads filmai, un, lai arī zināju, ar ko viss beigsies (un tas nav pārāk paredzami), vizualizētais ļoti labi paspilgtināja izjūtas. Grāmata bērna stāstījuma manierē ir aizkustinoša un skumja. Ir tik ļoti žēl bērnu, kuru pasaules uztvere ir šķība pieaugušo dēļ. Luijs tiek uzskatīts par īstu murgu viņa mātes dzīvē, jo nemitīgi iekuļas nopietnās nepatikšanās ar letāla iznākuma tendenci. Tikai, lūk, izrādās tik ļoti neveikls un vainīgs puisēns nemaz nav. Patiesībā viņš it nemaz nav vainīgs. Zēna ironizēšana un provocēšana ir lieliskas bruņas, ar kurām doties uzbrukumā pret vēl nezināmiem pieaugušajiem (kaut neviens neizaicina), savukārt ļoti tuvajās attiecībās viņš labprātīgi ļaujas manipulācijām, jo pats tās vēl nepazīst. Deviņus gadus vecais zēns pēc piknika idilliski skaistā vietā kopā ar vecākiem gūst traumu, un slimnīcā viņš nonāk jau komas stāvoklī. Tēvs ir pazudis bez vēsts. Māte izmisusi un jaunajā ārstā, kurš apņemas palīdzēt, raisa līdzcietību un pat sen neizjustas jūtas…

Šis stāsts ir par zēnu un kādu raudošu princesi, kurai lemts kāds, kurš viņu varētu sasmīdināt. Kāpēc princese raud? Vai kopdzīvē ar viņu princim bieži būs galva jālauza par to, kā pažēlot, kā iepriecināt? Kādreiz mīlestības sēklas dzen nepareizas saknes un dāvā vājprāta augļus. Visgrūtāk ir atrast vainīgo. Vai tas ir dārznieks vai varbūt kāds, kurš bez aizdomām tver pēc saindēta kārdinājuma? Un kas notiks ar tiem, kas dārznieku mīl?

Sākot lasīt, jūs nezināsiet,

kas notiks ar Luisu,

ar viņa tēvu

un kas patiesībā ir zēna māte.

Jūs nezināsiet, un labi…

Filmā ir skaisti aktieri, lieliski atveidota puisēna zemapziņa, brīnišķīga mūzika.

Un tad vēl kokteiļa odziņa. Grāmata, kura ir tik tikko iesākta, bet jau iemīlēta pirmā teikuma dēļ:

Kāpēc visa sākumā vienmēr ir gaisma?

Ričarda Flanagana “Šaurais ceļš uz dziļajiem ziemeļiem” iesākuma lappuses vien ir lēna laika vērtas.

300x0_saurais_cels_uz_dzilajiem_webvaks

Un lasīšanas bauda vēl priekšā… 🙂

Visi Ziemassvētku galda pārpalikumi sildās paši, par to galva nav jālauza, suns slinki šņākuļo, nemaz šodien neprasās dubļus mežā mīcīt,  un es visu svētku rotājumu viducī lasu.

Maza laime…

Kokteilis ir slāņains un garšīgs. Daudz laimes mirkļu, lasīšanas un citu baudu visiem Jaunajā gadā! Sev varu vēlēt tikai laiku. Prozit!

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: