“Art house” atvasara. Alesandro Bariko “Misters Gvins”.

louiezamperinijan500x310

Ja man būtu jāuzraksta 52 lietas, ko nekad vairs nedarīšu, es droši vien piebilstu – vismaz nākamās nedēļas laikā. Tādas apņēmības, kas turklāt saistītas ar tik daudziem atmetamajiem ieradumiem, prasmēm un ievagotām sliedēm, man noteikti nav. Un tomēr A. Bariko “Misteru Gvinu” es turpināju lasīt tā vienreizīgā iesākuma dēļ, kurš atkal neticamā kārtā sasaucās ar manis pašas sajusto briedumu pirms pārmaiņu augļa pārplīšanas.

Iedams pa Rīdžentparku – pa to aleju, kuru vienmēr mēdza izvēlēties starp daudzām citām, – Džespers Gvins piepeši skaidri sajuta, ka tas, ko viņš ik dienas dara, lai nopelnītu iztiku, vairs nav piemērots viņam..

Un es nemaz nezināju, ka, izlasījusi grāmatu, es atgriezīšos pie šīs ievada lappuses, lai neticībā pajautātu – kā gan tas iespējams?

Misters Gvins, neparasts rakstnieks, kurš pratis savā radošajā mūžā sarakstīt grāmatas, kas nelīdzinās cita citai ne tikai saturiski, tām piemīt citādi autora rokraksti un dažāda pievilcība. Autors nolemj ar rakstniecību vairs nenodarboties, iekļaujot šo apņemšanos 52 lietu sarakstā, ar kurām vairs nekad savu dzīvi nesaistīs. Saraksts tiek publicēts, sabiedrības reakcijas ķēde ir gluži loģiska: sašutums, neticība, baumas un runas, joprojām neticība, kas pamatojas skaidrojumā par radoša cilvēka ekscentrisko dabu. Galu galā… pieklušana un piemiršana. Tikmēr misters Gvins īsteno unikālu radošu projektu – viņš raksta cilvēku portretus. Nevis glezno, bet raksta, atvēlot tam īpašu laiku, telpu un citas dimensijas.

Mani, protams, fascinēja pati portretu rakstīšanas ideja. Lai gan, nonākot līdz stāsta beigām, sastapos arī ar paradoksālo atklāsmi par visiem jau sen izstāstītajiem stāstiem, kuri mazpamazām dažādu jaunu literatūras avotu interpretācijās tiek …pārrakstīti. Sak, viss ir jau ir bijis, vajag, lai būtu, kā ir…

Mistificētā realitāte suģestē: pārrakstītāja studijā ir lampiņas, kas deg noteiktu stundu skaitu, turklāt ir iespējams iegādāties gan tādas, kuras izdeg pēkšņi, gan tādas, kuras vēl paraustās agonijā; noskaņai radīts muzikāls fons, kas vairāk gan ir dažādu skaņu apkopojums, ir pozētāja atkailinātība – sākotnēji fiziska, laikam ejot, – arī emocionāla. Un galu galā…, autoram izveidojot nelielu skaitu satriecošus portretus, viņš pazūd… Nu, ne gluži. Var viņu sastapt vēl kādā stāstā, piemēram, izlasot A. Bariko “Three Times at Dawn”, un nav nekāds brīnums, ka atsauču trepīte ir vēl gana augsta.

..kaut kas līdzīgs iešanai cauri tuksnesim vai alpīnista kāpienam kalnā..

Šī grāmata ir meistarīga instrukcija. Gan ceļam pie cilvēkiem, gan ceļam pašam pie sevis. Šādi ceļi nekad nav vienkārši, to ceļveži – gan mistērija, gan detektīvs, gan poētiska oda cilvēkam un mīlestībai. Ļoti aizkustinoša un eleganta dvēseliskā izģērbšanās, kas pats par sevi ir diezgan disharmonisks process, tajā mēdz būt daudz neloģismu un neveiklības, bet viss vienalga taču, kā vērotājs to vērtē. Atkailināšanās vienmēr ir skaista, jo patiesa. Patiesība gan nereti paredz tādu emocionalitāti, kam cilvēks nav gatavs. Tas var būt pamatīgs elpas trūkums, iracionāls netaktiskums, nestandarta vēlmes, apjukums, skatoties spogulī un saprotot, ka bez ikdienas grima jeb slīdīgas melu kārtas vairs neiztikt.

Paši sevi.. saistām ar tādu iztēles personāžu, kurā sazīmējam sevi..

..mēs visi esam kāda lappuse no grāmatas..

..Mēs esam spējīgi uz visu ko, viņa domāja. Augt, mīlēt, radīt bērnus, novecot – un, to visu darot, mēs vienlaikus esam arī citur, neatskanējušās atbildes laikā, nepabeigta žesta laikā. Un to, kas šķiet viens vienīgs ceļojums, mēs noejam pa dažādām takām un dažādā gaitā..

Es arī tā esmu domājusi par cilvēkiem – par viņu briļļu, kurpju un piepeši mainītas frizūras stāstiem. Bet nekad neko garu un apjomīgu nav nācies izdomāt, jo neviens apzināti nav man pozējis, un es arī neesmu nekāda pārrakstītāja. Tomēr tā varētu būt mana sapņu profesija. 🙂

Nobeiguma lappusēs gaidīju maģiskā reālisma visneticamāko izpausmi – piemēram,  2 lappušu apjomā sava portreta stāstu, bet, protams, tā tur nebija, kaut visas grāmatas laikā (un atgriežoties pie ievada, kas arī lika man grāmatu iegādāties) bija gan tur stāsts  par visiem tās lasītājiem.

Es “Misteru Gvinu” nosauktu par uzgleznotu grāmatu.

Izdevējs: Zvaigzne ABC, no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

2 comments

  1. Skaisti uzrakstīts, piekrītu teiktajam, ka grāmatu var nosaukt par uzgleznotu mākslas darbu, tāda pēcsajūta paliek.

    Publicējis 1 person

  2. Paldies! Par šo grāmatu vēl šad tad domāju, tā patiešām paliek sirdī.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: