Nenolaupītā pašcieņa. Lora Hillenbrenda “Nesalauztais”.

nesalauztais

Šī ir īpaša diena, kas simbolizē ģimenisko attiecību nozīmi, kura piešķirama abiem vecākiem, ne tikai tradicionāli – māmiņai. Arī tēvam. Par Tēva diena tuvošanos liecina arī bloga statistika – šobrīd K.Vērdiņa “Tētis” tiek cilāts un appētīts, droši vien arī dāvanās iepirkts. 🙂

Pirms kāda laika izlasīju Loras Hillenbrendas “Nesalauzto”, un, domāju, šodienai piestāvētu tāda izteikti vīrišķīga grāmata par spēju izturēt nemitīgi pieaugošu dzīves pārbaudījumu spiedienu. Grāmata, kas izstāsta gluži neticamu Luija Zamperini dzīvesstāstu.

Ikdienas darbiem fonā noskatījos arī filmu, bet tā manī atstāja līdzīgus nospiedumus kā filma par Pī dzīvi pēc tam, kad grāmatu biju ar spilgti izteiktu pēcgaršu jau nolikusi malā. Par ekranizāciju nebiju sajūsmā…, vispār pagrūti uztvert tādus stāstus, kas ļoti izteiksmīgi dzīvo paši par sevi, caur režisoru prizmu – skatījums bez oriģinalitātes, vien filmas budžeta iespējas vizualizācijā…

 “Nesalauztais” ir grāmata, kas aizraus lasītāju, kam patīk biogrāfijas, turklāt tik neticamas, ka lasītājs paralēli grāmatai vēl iebrien informācijas dzīlēs ārpus grāmatas, lai uzzinātu, vai tiešām… Un tiešām – tā ir patiesība, kas kādu varētu sagraut jau puszilbē, pirmajā dzīves triecienā, bet Luijam likusi pārdzīvot vienu šķietami nepārdzīvojamu dzīves notikumu pēc otra. Apbrīnas vērts dzīvesstāsts, pilns dramatisma un spriedzes, kam seko ilgi gaidīts atrisinājums.

Godalgots olimpietis, kura mērķtiecīgie treniņi skriešanā kopš zēnības laika rūdīja izturību un neticamu ātrumu – tika gāzti rekordi un, skatītāju tribīnēm neticībā aurojot, uzvarētas sacensības. Sportista karjeru pārtrauc karš. Par Luija Zamperini apbrīnojamām spējām izturēt liecina arī 47 dienu dreifēšana pamestībā okeānā bez ūdens un ēdiena (tik daudz kā nejauši medījumi nejauki smakojoša albatrosa, kādas zivs (arī haizivs, kam ēdamas ir tikai aknas) izskatā vai arī piepešas lietusgāzes izpausmē). Bet vislielākais pārbaudījums ikvienam kareivim, kas drosmīgi dodas karā, ir krišana gūstā. Un tieši Zamperini ir tas, kurš tiek pakļauts vissadistiskākajiem japāņu kaprāļa Vatanabes pazemojumiem. Iespējams, to visu izturēt Luijam lika ļoti augstā pašcieņas latiņa, kas neļāva lūzt un zaudēt savu identitāti. Vēl pārdzīvojama ir ārkārtīgi smagā personiskā cīņa pēc kara, kas ieved jaunā postā, kura pārvarēšana vainagojas piedošanā savam ienaidniekam.

Mans vienīgais uzdevums bija pārliecināties, vai deguns vēl ir savā vietā un dvēsele nav šķīrusies no miesām.. lūk, karagūstekņu stoicisms.

Apbrīnojamas ir detaļas, ļoti rūpīgs autores pētījums, grāmatu papildina arī fotostāsts, kas kopumā rada mazliet pretrunīgu iespaidu. Niansētie cīņu apraksti ļauj lasītājam darīt to, ko nemaz tik ļoti negribas – būt šajā kaujā kopā ar Zamperini plecu pie pleca un just visas briesmas, iekšējas cīņas, zaudējumus un uzvaras, pretīgumu, pazemojumus. Par emocijām, fotogrāfijas skatot, – ilgi vēroju un domāju par to, kā gan kareivji, pakļauti nāves briesmām, spēj pozēt fotogrāfam. Lidaparāts, kurš pēc uzbrukuma atgādina bišu kāri, un, re!, tīri mundrs foto pēc paskatīšanās nāvei tieši acīs.

Neviens no mums neizdzīvos.. tā domāja Zamperini, avarējot lidmašīnai.

97 gadi – lūk, kādu piesātinātu un garu mūžu nodzīvo Luijs, kurš 81 gadu vecumā cieņpilni nes olimpisko lāpu un par kuru vēl garus stāstus stāstīs viņa dēls un meita.

Man jāatzīstas, ka vienmēr vairāk paticis lasīt par vājiem un amizantiem varoņiem, kas pārvar šķēršļus bez apzinātas mērķtiecības, tie drosmīgie salīdzinoši šķituši mazliet garlaicīgi un tādi kā prognozējami savā rīcībā.  Šī grāmata par drosmīgo skrējēju, lidotāju un karotāju pilnīgi noteikti neatbilst nevienai no minētajām kategorijām. Grāmatas stāsts ir satriecošs tā šausmās un skaistumā, kuru ieraudzīt ļauj Luija Zamperini neticamais personības spēks. Ikvienam, kurš šaubās par savām izturības spējām (tādiem kā es 🙂 ), tas stāsta par spēju nepakļauties tad, kad pakļaušanās šķiet vienīgais prātam aptveramais risinājums. Nepakļāvība, kas sakņojas dziļā dzīves mīlestībā.

Izdevējs: apgāds “Jumava”, no angļu valodas tulkojusi Ilze Paegle – Mkrtčjana.

louiezamperinijan500x310

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

2 comments

  1. nevienu no šīm grāmatām vēl neesmu lasījis, bet Pī dzīvi redzēju uz lielajiem ekrāniem un patika pat ļoti 🙂

    Like

  2. Ja “Pī dzīvi” skatās uz lielā ekrāna pirms grāmatas izlasīšanas, tad, visticamāk, veidojas citādi priekšstati. Manī visi datorizētie efekti raisīja tieši pretreakciju… Grāmata ir izcila, noteikti iesaku.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: