Tētis un bērns, un visi citi. Kārlis Vērdiņš “Tētis”

verdins

Bērni un dzejoļi ir īpašs stāsts. Mazs bērns kā sūklītis ir gatavs ātri, intensīvi un, pats galvenais, ar milzu prieku ņemt pretī visu piedāvāto. Folkloras nodarbības (iedomājieties pusaudzi, kurš ar to patiesi aizraujas… Ir jau, un gana daudz, tie, kas sīkajā bērnībā ar to laicīgi piesūcināti), sporta aktivitātes, zinātniskas izpētes vai, lūk, dzeja! To var skandēt, to var minēt, visforšākās ir atskaņas! utt. Asprātīga, trāpīga, ritmiska tā pati līp klāt un, talantīga dzejdara sacerēta, tik daudz patiesības atklāj.

Aina iz dzīves.

Septītā klase. Literatūras stunda. Kārlis Vērdiņš “Dziesma tētim”. Skolotāja lasa un, dzejolim izskanot, mazliet tā kā apraudas. Vienu mirklīti… Skolotāja ievelk elpu. Viņa zina, kā ir tad, kad pēc ilgām seko “vienalga”, kas taču nemaz tāds nav. Viņai būtu gribējies braukt mašīnā ar tēti, kurš pārsniedz ātrumu vai lamājas sastrēgumā, vai rājas, vai samīļo un pasaka, cik viņa skaista. Nekā…

Turpmāk šo dzejoli lasa bērni, un visu viņi saprot, un nelasa šo dzejoli skaļi un ar bravūru kā tās “slikto bērnu dziesmiņas”.

Vēl viena aina iz dzīves.

Sestā klase. Literatūras stunda. Bērni, īpaši zēni, aizrautīgi, dažādās balsīs izteiksmīgi lasa Pētera Brūvera “Šausmu dzejoli” . Lasa un smejas, un smejas pārējie, dažs pārbolītām acīm imitē kafejnīcas apmeklētāju. Nu jau smejas visi. Arī skolotāja. Neilgi pēc jautrās un iztēli rosījušās stundas izskan sašutuma pilni komentāri no mācību grāmatas vērtētājiem, kaut kas spriests un neizspriests izskan medijos, protams, neiztiekam bez visu zinošajiem anonīmajiem.

Viņi gan nezina, ka vēl kaut kad seko stunda, kurā tiek apgleznoti piemiņas akmeņi aizgājušajam dzejniekam. Bērni atceras smieklus, tēlus, izteiksmi un ritmu. Dzejnieks – meistars – savu ir izdarījis.

Un nākamā aina ir mērķtiecīgs kurss Jāņa Rozes grāmatnīcā, kur iegādājos jauno Kārļa Vērdiņa dzejoļa krājumu “Tētis”, kurš tobrīd ir vienīgais (varbūt pēdējais). Tad tādā smidzinošā pēcpusdienā apglāstīta un, jāņogām lūpas un mēli raujot čokurā, izlasīts.

Grāmata ir brīnišķīga, tai noteikti jāatvēl vieta ikvienas ģimenes grāmatplauktā, jo

  • tētim veltīta, nevis simt pirmo reizi māmiņai (vismīļākie un siltākie sveicieni!). Turklāt tādam tētim, kurš vāra putru, kamēr māmiņa strādā, kurš ir sveicināms no CSDD puses, vēl filozofētājs, arī kašķīgs cieņas meklētājs un tas, kas arī radījis to mazo nebēdni, kurš guvis kārtējo pušumu, un nu ir jātiek ar gūto traumu galā;
  • katrs dzejolis ir kā tā apēstā jāņoga – košs, sulīgs un, jā, arī saldskābs, jo bez visas dinamikas un azartiskā skanējuma ir rindiņā sastājusies vai visa Latvijas sabiedrība un ļoti dažādie ģimeņu modeļi – ar bērna patieso muti izrunāti.

Prieks, ka bez ierastā “slikto bērnu” ritma, kas dominē arī šajā krājumā, parādās dažādu tempu un formu dzejoļi, kā arī nevaru nepieminēt grāmatas māksliniecisko sniegumu. Mākslinieks Reinis Pētersons ar krāsainu zīmuļgalu un skaidiņu palīdzību veido bildes, kuras ģeniāli atklāj katras Kārļa Vērdiņa pantu kopas ideju. Tiešām neatkārtojami!

Grāmata baudāma bērniem un pieaugušajiem, tā aizkustina, iepriecina un liek lasīt to vēlreiz.

Izdevniecība “liels un mazs”, 2016.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

2 comments

  1. Izklausās interesants sižets. Laikam vērts aplūkot tuvāk 🙂

    Like

  2. Atpakaļ ziņojums: Kā grāmata

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: