Viens, divi, trīs… Tu vari arī nebūt brīvs. Drīz. Lato Lapsa “Zem Muhameda bārdas”

muhameds

Mani vienmēr ir pārsteidzis tas, kā cilvēki pakļaujas no pirksta izzīstajam, kaut kur dzirdētam, rakstītam, cik spēcīga loma faktu interpretācijā ir baram un zombētām rīcībām. Un runa, protams, nav tikai par reliģiju un fanātismu, bet arī par gluži mūsdienīgām, ašām un nepārdomātām darbībām sociāli virtuālajā vidē, kas pārsteidzošā ātrumā gana prātīgu cilvēku padara par akli atkarīgu no tā, ko pēc gada viņš, iespējams, būs jau aizmirsis, jo šādu darbību summa būs sakrājusies pavisam varena. Komentārus lasu. Pārskrienot acīm, bet to daru, un kārtējo reizi, lasot rīta ziņas par Nicas notikumiem, par apvērsumu Turcijā, par vardarbību Vācijas dienvidos, brīnos par cilvēku nekompetenci un paštaisnumu. Un tā visa ir tiiik daudz…Tiem, kas vērtē, izsaka viedokli, it kā domā līdzi, patiesībā ir vienalga, vai tas cilvēks, kura rokās cirvis kļuva par asiņainu ieroci, bija afgānis vai pakistānietis.  Katrā ziņā, šķiet, varētu būt pēdējais laiks iedziļināties kaut nedaudz vairāk tajā, kas šobrīd notiek pasaulē. Jāsaka godīgi, es savā pilnīgas nulles pozīcijā jautājumos, kas skar islāmu, jūdaismu, šiītismu utt., jūtos vēl nedrošāk un neatļaujos komentēt to, ko nesaprotu nemaz. Man gan liekas, ka tie liekulības slāņi, kas saistīti ar šā brīža politiskajiem, reliģiskajiem un citu varu kontekstiem jau vairs nav izlobāmi pat pašiem strīdu dalībniekiem.

Izjūtu patiesu cieņu pret cilvēkiem, kuri ir bijuši aculiecinieki notikumos, kas atklāj patiesību bez starpniekiem, kuri velta mūža gadus, lai izzinātu viena jautājuma dažādo atbilžu būtību, un tikai tad pauž viedokli. To varētu attiecināt arī uz grāmatas autora personības un darbības novērtējumu.

“Lai kļūtu par meli, cilvēkam pietiek tikai atstāstīt visu, ko viņš dzirdējis..,” pravieša Muhameda ironiska sentence.

“Zem Muhameda bārdas” – plašs, daudzpusīgs, ļoti interesants materiāls ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kurš grāmatas vispār lasa. Un es to noteikti iesaku izlasīt. Ja jāizvelk saturiskā esence, tad stāsts ir vēstures starta punkta un mūsdienu seku skaidrojuma interpretācija, vēstot par tādām valstīm kā Sīrija, Izraēla, Palestīna, Turcija, Irāna, Ēģipte, Jordānija. Īss ieskats Tuvo Austrumu cīņās, tradīcijās, atkarībās, spožumā un postā, nežēlībā, bailēs, emocionālajā prasmē manipulēt un neticamajā spējā šo kokteili ne tikai malkot, bet papildināt, mainīt garšas, tomēr recepti nevienam neatklāt. Un nevajag arī.

Es uzzināju daudz, turklāt skaidri apzinoties vārda interpretācija nozīmi. Ja runa ir par Tuvajiem Austrumiem, tad patiesības meklējumi ir ārkārtīgi sarežģīti – tie slāņi, kas, cits ar citu saistīti, rada cilvēku, kurš paaudžu paaudzēs iemācījies melus vērst par ikdienas patiesību, un otrādi, nav izprotami bez reālas dzīvošanas viņu vidū.

..Islāmā ir dziļa problēma. Tā ir pasaule, kuras vērtības ir atšķirīgas. Pasaule, kurā cilvēka dzīvībai nav tās pašas vērtības, kāda tai ir Rietumos. Pasaule, kurā brīvība, demokrātija, atklātība un radošums ir sveši. Pasaule, kura padara tos, kas nav islāma nometnes daļa, par likumīgu medījumu..

Reliģija pati par sevi neko nedara, to dara cilvēki..

“Katras bēres pārvērtās par demonstrāciju, katra demonstrācija beidzās ar vardarbību no abām pusēm, līķu bija aizvien vairāk, bēru un attiecīgi demonstrāciju arī. vardarbība rada vardarbību, kas rada vēl lielāku vardarbību, kas rada vēl lielāku vardarbību… man jau sāk šķist, ka tas beigsies tikai tad, kad vieni pilnībā iznīcinās otrus, un Allāhs nez vai ir priecīgs, ka viņu tajā visā piesauc..,” grāmatā citēta Damaskas grāmattirgotāja Fatāha e-pasta vēstule.

Grāmatas otrā nodaļa saucas “Islāms – īsāk vairs nevar”, un tiešām ļoti kompakti un pamatoti skaidro jēdzienu. Citas stāsta par ebreju un arābu sarežģītajām attiecībām, mazliet paver plašāku skatu punktu uz šobrīd Turcijā notiekošo, par ēģiptiešu pieklājību un emocionalitāti, par to, ka jēdzieni “zemnieks”, “karotājs”, “islāmists”, “neislāmists”, “arābs”, “persietis”, “musulmanis”, “beduīns” un daudzi citi ir šķirami un gluži kā mācību grāmatā rūpīgi apgūstami, tikai pēc tam iesaistāmi viedoklī.

Iespējams, viens no pamatojumiem, kādēļ austrumu kultūras ietekme ir tik spēcīga, ir valoda (verbāla, neverbāla):

..Neviena man zināmā valoda pat tuvumā netiek arābu valodai retoriskā spēka ziņā, spējā iekļūt zem un aiz intelektuālās saprašanas tieši pie emocijām un ietekmēt tās. Šajā ziņā arābu valodu var salīdzināt tikai ar mūziku.

No vienas puses, ēģiptiešu – un vispār arābu, un vispār austrumnieku – rokasspiediens ir nevis enerģiski stiprā amerikāniskā sarokošanās, bet kaut kas vēsi atturīgs un izvairīgi slīdošs..Bet, ja jūs ar savu sarunu biedru (biedri) ēģiptieti esat viena dzimuma, tad esiet gatavi pamatīgai ķermeņa valodai un ciešiem kontaktiem – skatieniem acīs, smaidiem, biežiem pieskārieniem..

Vispār atklājumu grāmatā ir ļoti daudz.

  • Kāds latvietis, kurš Haijama latviešu valodā tulkoto un skaisti iesieto grāmatiņu man iedāvināja studiju gados kopā ar īpaši izvēlētu vīnu, droši vien nezināja to, ko stāsta Sofija Kutalki autora daudz citētajā grāmatā “Irāņu vidū”:

“..persiešu poēzijā “vīns” (kuru musulmaņiem ir stingri aizliegts lietot) nozīmē ekstāzi, kas iegūstama Dieva mīlestībā, ..bet “krogs” īstenībā apzīmē sirdi..” utt.

  • Pārsteidza musulmaņu romantiskā rīcības motivācija, kā arī tas, cik liela nozīme austrumu kultūrā ir dzejai.

“.. Viens no populārākajiem Tuvo Austrumu televīzijas šoviem, kaut kas attāli līdzīgs American Idol, ir Sha’ir al – Milyoon, kura nosaukumu var tulkot gan kā “Dzejnieks miljonārs” (galvenā balva ir lielāka nekā Nobela prēmija literatūrā), gan kā “Cilvēku dzejnieks”. Tā dalībnieki sacenšas dzejošanā un dzejas deklamēšanā. Raidījuma auditorija ir iespaidīga – aptuveni septiņdesmit miljoni cilvēku..”

  • Un, protams, arī ļoti daudzie ikdienas dzīves fakti, kas skar dzimumu atšķirības tēmu, personisko higiēnu, kaulēšanās un vispār saziņas īpatnējos rituālus, vietējo blogotāju uzskatus, kā arī ciešanas un nežēlību, kas diemžēl arī ir daudzu minēto valstu ikdiena.

Jēdziens “Sderotas kino”- “kad konfliktā ir kārtējais saasinājums, cilvēki (ebreji, protams) šeit nopērk popkornu un dodas uz piekalnīti, kur uzēd, uzsmēķē, skatās, kā notiek Gazas bombardēšana, un ik pa brīdim uzgavilē..”

Droši vien vulgarizēta līdzība, bet šajā stāstā ir saskatāma saikne ar mūsu popkornīgo informācijas patērēšanu saistībā ar kārtējo terora aktu un to, kā liela daļa ar dažu taustiņu palīdzību virtuāli ietērpjas trīs citas valsts krāsās, pat neiedziļinoties situācijā un nemaz necenšoties to darīt…

 Tikpat sarežģīti (patiesībā – neiespējami) kā autora centieni iekļūt Gazas sektorā ir mēģinājumi saprast to, kas īsti ir Tuvie Austrumi un to kultūra, un, protams, ne jau šī viena grāmata var izpratni pilnībā veidot.

“Cilvēks pilnībā atbalsta reliģiju līdz tam brīdim, kad nonāk īsti reliģiozā zemē. Pēc tam viņš sāk pilnībā atbalstīt kanalizāciju, mašīnas un minimālo darba algu, ” tā Oldoss Hakslijs.

Šī darba vēstījumā viens no skatu punktiem ir tūrista pozīcija, bet tieši tādēļ man nebija bail to iegādāties un izlasīt. Tomēr tad, kad paveru vaļā mazliet citu analīzi, nolemju ļoti uzmanīgi turpināt savus meklējumus.

Grāmatu ļoti iesaku.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

2 comments

  1. Atpakaļ ziņojums: Viens, divi, trīs… Tu vari arī nebūt brīvs. Drīz. Lato Lapsa “Zem Muhameda bārdas” - Protesti.lv

  2. Atpakaļ ziņojums: Grāmata - Zem Muhameda bārdas - Stacija

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: