Robežas. Trīs grāmatas. Pirmā.

1

Vasara ir brīnišķīga. Smaržo ilgāk, redzi vairāk, elpo dziļāk. Lasi vieglāk. Tāpēc arī izvēlējos ko senāk neizlasītu – kā vēstīja ieteikums, “tas ir brīvības pačamdīšanai īstais lasāmgabals”. Ķēros klāt un, košļājot smilgas kātu, ieplūdu, tā teikt, gan nostalģiskās noskaņās, gan pamanījos atvērt sen aizslēgtas durvis. Divi lēcieni – abi gan pagātnē. Kristiāns Krahts “Fāzerlande”un Džeks Keruaks “Dharmas blandoņas”.

Abas piebeidzu gandrīz līdz ar telefona pīkstienu, kas vēstīja par notikumiem Nicā, mani apstādinot jebkurā atklāsmē par iekšējas brīvības meklējumiem. Tādēļ arī ierakstam devu nosaukumu, kas saistāms gan ar iekšējo robežu uzstādījumiem, noārdījumiem, gan ar ārēju pārkāpšanu, kas diemžēl rezultējas prātam grūti aptveramā traģēdijā. Tā nu nonācu pie trešās grāmatas – Lato Lapsas “Zem Muhameda bārdas”, kuru esmu aizvērusi tikko, un emocijas un pārdomas vēl tikai krājas.

muhameds

Par katru grāmatu nevar stāstīt citas kontekstā. Tādēļ pēc kārtas.

Kristiāna Krahta “Fāzerlandes” blandoņa ir jauns vīrietis, kurš dodas šķietami bezjēdzīgos pilsētas un cilvēku labirintu klejojumos. Un, ja jau reiz labirints, tad, protams, paredzama ir arī apmaldīšanās iespēja. Starp citu, apmaldīšanās gala punkts parasti ir ļoti iekšējs. Tā ir kā spirāle, kā loku loks, kura virziena mērķis ir trāpīt tieši pašā ceļa veicējā .

Cinisks vēstījums, vietām – asprātīgs, ir labs aizsegs (kā jau jebkurš cinisms…) ciešanām. Kāds teiktu, ka to šajā grāmatā nav vispār. Kādas gan ciešanas ballītēs, ceļojot, piedaloties demonstrācijās, kurās nav ne mazākās vēlmes par kaut ko cīnīties, pārzinot dārgāko zīmolu apģērbus un tos attiecīgi nēsājot, absolūti neuztraucoties par naudas resursu izsmeļamību (no kurienes tā nāk, nevienā burtā lasītājam netiek atklāts, tā ir kā iedzimtais grēks), dzerot šampanieti un piekožot garneles, šo salikumu izvemjot un pēc attīrīšanās ļaujoties nākamajam piepildījumam.

..arī es eju demonstrācijās, ne jau tāpēc, ka cerētu šādā veidā panākt kaut suņa sūdu, bet tāpēc, ka man patīk demonstrāciju atmosfēra. Proti, nav nekā labāka par to brīdi, kad policisti jau gudro, ka derētu visiem sadot, jo atkal kāds iežvidzinājis viņiem ar pudeli, un tad nu ir adrenalīna reibulis policistiem un tāds pats reibulis demostrantiem, un policisti drāž virsū, pāri ielai aizlido uguņošanas raķete, tai pakaļ vēl pāris pudeles, tad kāds demonstrants, nabaga cūkcepure, paklūp uz savu stulbo Doc Martens tupeļu auklām, kuras iepriekš nav attapis kārtīgi aizsiet, un viņam uzklūp kādi astoņdesmit policisti, kas nu šo cītīgi iekausta..

Un aplis var atkārtoties, vienalga – Hamburgā, Minhenē, Frankfurtē, Heidelbergā – vienalga. Ārēji ceļojums notiek dažādās Vācijas pilsētās, kuru atlase, šķiet, balstīta nejaušībās un piepešā spontanitātē. Iekšēji – stampāšanās paša grūtsirdības un nihilisma lokos, ko varētu nosaukt arī par dzīves jēgas meklējumiem vai arī ilgu atvadīšanos no tiem. Grāmatas nobeigums, lai arī nododams lasītāja interpretācijai, tomēr izdodas likumsakarīgs (ja vēl padarbojas ar dažu norāžu tulkošanu…).

Vienmēr ir patikušas grāmatas, kas vēsta ko vienu, bet patiesībā izstāsta vēl daudz ko citu. Nav viengabalaina, paredzama sižeta, kurš, jā, atslābina, bet kopumā atslēdz domāšanu. Tieši tādēļ tik neaizmirstami ir Selindžera Holdens un Plātas Estere. Šo varoņu asociācijas man sekoja, lasot “Fāzerlandi”.

Hedonisma pazīmes ar kāpšanu pāri visādiem normu žogiem, provokācijām, ar nihilismu un patērēšanas kultu šajā grāmatā var uzskaitīt ik lappusē. Tomēr ar baudas gūšanu gan grūtāk. Lasītājs reizē ar galveno varoni sāk just riebumu (turklāt ne tikai to, kas attiecināms uz kādu no aprakstītajiem notikumiem, bet arī to, ko sauc par riebumu pret sevi). Ceļojums bez mērķa, uzplaiksnījušās un gaistošās atmiņas, nekādu ceļa zīmju vai norāžu – būtu jābūt ļoti gudram, stipram un pieredzējušam, lai no labirinta izkļūtu.

Lasīt grāmatu ir viegli, bet (es labi atceros šo izjūtu, lasot “Stikla kupolu”) galvenais varonis kļūst aizvien nepanesamāks, viņa iekšējā inventarizācija diemžēl nedod pozitīvu pārpalikumu. Atskaitē redzamas oriģinālas idejas, interesanti un trāpīgi novērojumi, augstprātīgs snobisms, bet arī neirotisms un nogurums no nepārvaramās bezjēdzības. Tomēr viņš nezina, ka aprakstītā laika Vācija ir mazs, neveikls kustonis salīdzinājumā ar to visēdāju, kas ir šodienas pasaule.

Grāmata var kaitināt, satraukt, izraisīt arī sašutumu – tās visas ir ļoti vajadzīgas emocijas dzīves kustībai.

Jāsaka, šī grāmata varētu būt viena no tām, kura, izlasīta īstajā laikā, var arī izmainīt lasītāja priekšstatus.

Izdevniecība AGB, no vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš.

Par Keruaka blandoņu (-ām) – pēc brīža…

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

6 comments

  1. Gaidīšu atsauksmi par Muhameda bārdu 🙂

    Like

  2. Lato Lapsas – ļoti neviennozīmīgs autors.

    Like

  3. Lūk, labprāt sadzirdētu atbildi uz jautājumu – kas ir viennozīmīgs? 🙂

    Like

  4. Fāzerlandi lasīju sen atpakaļ, bet atceros tikai klaiņošanu un vemšanu, bet dziļāku vēstījumu gan ne.

    Like

  5. Grāmata man patika. Jo es labi zinu, ka visas klaiņošanas un arī vemšanas ir sekas.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: