Vai piepildīt tukšumu ir bezcerīgi? Richard Yates “Revolutionary Road”

cover

Grāmatas ar dzīviem tēliem, kas gluži nemanāmi saaug ar lasītāju, ir brīnišķīgas. Izcili veidoti varoņi, kas nav plakani, ir mainīgi, un katra viņu rīcība ir pamatota personiskajā savdabībā.

Frenks un Eiprila Vīleri ir jauks kādas piepilsētas pāris, kas kaut kad pirms sastapšanās tika skicējuši romantisku dzīves karti. Gludās, pulētās virsmas, glītās privātmājas, bērni un topošā grūtniecība, protams, ir tikai virskārta. Pulētā virsma var simboliski iezīmēt gludlapainos žurnālos redzētās nevainojamības, kas asociējas ar trepīti ārpus vidusšķiras. Glītā privātmāja var piesegt mitru, nekoptu pagrabstāvu, kur ātrumā iespējams samest netīkamus kaimiņu dāvinājumus. Gaidāmais bērns var būt nevēlams…

Ja šīs duālās puses ir labi iepazītas reālajā dzīvē, tad grāmatas varoņi ir gluži pazīstami – ikviens no mums ir izjutis alkas pēc pārmaiņām. Un arī samērā brutālo un vienkāršo izpausmi – neveiksmēs meklēt vainīgos ārpus sevis.

Ambīcijas un bailes tās īstenot ir nerimstoša cīņa. Jautājums par to, kuru no šiem abiem kultivēt, ir ļoti individuāli uzdodams. Tādēļ Eiprila rīkojas tik svārstīgi, kādam nepieņemami un nesamiernieciski. Tādēļ Frenks slēpjas gluži tipiskās precēta, ne pārāk laimīga vīra reakcijās – viņš melo, piesedz, krāpj, mulst, atzīstas, dzer un piedzeras, dusmās pasaka par daudz… Ir neiespējami dzīvot, izjūtot pastāvīgu bezcerīgu tukšumu, bet tikpat neiespējams dzīves virzītājspēks (vai, precīzāk, tā atņēmējs) ir pašapmāns. Un galu galā iekšējo alku laušanās uz āru var nest postošas sekas.

Grāmata liek domāt par to, kā cilvēki cīnās ar tukšuma piepildīšanu. Kas ir tas, ar ko aizpildām pašu radītos robus?

   Es atceros, kā reiz tiku uzaicināta vakariņās. Tā bija skaista, nevainojama māja, namamāte rosījās un pasniedza ēdienu bez attieksmes un nozīmes, jo tas kalpoja kā pieklājības žests – paldies par pieskatīto meitu kādā pēcpusdienā. Es sarunājos un vēroju zelta aksesuārus un trijstūrus uz koši baltiem T-krekliem, iesaistījos spēlē ar mazo meiteni, kas tikko bija apguvusi gaitu augstpapēžu kurpēs, īpaši mazajām kājiņām sagādātās. Un mana vienīgā vēlme bija ātrāk doties mājup, lai uzelpotu. Likās, ka tukšums ir nepiepildāms. Tomēr es labi saprotu, ka kādam to pildīt ar mantām vai citiem uzkrājumiem var šķist bauda, kāds tukšumā baksta nogurdinošas darba stundas, cits lej kārtējo dzēriena glāzi, vēl kādas neirozes…

 Frenka un Eiprilas centieni dzīvot sapņiem līdzi ir ļoti reālistiski atspoguļoti, visi konflikti ir asi, gana dramatiski un nesamāksloti. Autors atdzīvina rozā briļļu krišanu vissīkākajās niansēs – konflikti ir ne tikai verbāli, tos pavada arī dažādi vizuāli iespaidi un apraksti. Meli un vārdu cirtieni atklājas naida sašķobītās grimasēs, pagurusi sieviete vairs nepārdomā mājas tērpa izvēli, paģirains vīrs neatmostas ar vienu kafijas tasi, bet, galvassāpju mocīts, vēro, kā sieva pļauj piemājas zāli. Neizdevusies amatierteātra izrāde, kurā jaunā sieviete atveido lomu, ir tikai piliens kausā, kas pildījies pilns ar diviem bērniem un rūpēm, un māju, un provinci. Un visu šo lējumu varētu izlaistīt ceļā uz Parīzi, kas būtu pavērsiena punkts abu laulāto neveiklajā kopdzīvē. Eiropa, Parīze, augstāki mērķi…

Šim stāstam ļoti labs moto varētu būt kāds nevainojams izteikums: “Lai kurp dotos, tu visur ņem sevi līdzi…”

Stāsts nav tikai par diviem, kam kopīgās izvēles patiesībā ir dziļi atšķirīgas. Tas veltīts galvenokārt vienam – jebkuram cilvēkam, kurš sapņo, izvēlas, mīl un cieš, kurš zaudē ilūzijas un cenšas tādēļ neļauties bezcerībai. Un tas stāsta patiesību, lai cik kodīga tā būtu. Domāju, ka tā ir milzīga drosme – būt patiesam.

Nez, vai būšana par cilvēku ir laime vai viens no moku lokiem? Jāsaka gan, ka mazliet pateicības un humora izjūtas vienmēr palīdz dzīvošanu cilvēka ādā uztvert vieglāk :). Optimisma pamaz, tomēr grāmata būtu ļoti ieteicama visiem, kam interesē sevis un citu labāka iepazīšana, turklāt tās vēstījums iztiek bez lieka sentimenta, puņķiem un asarām. Man ļoti būtu gribējies palīdzēt šim pārim.

Filmas vēstījums ir citāds, tas atšķiras, nav tik skarbs, un varoņi nešķiet tik ļoti lauzti un šūpoti. Iesaku gan skatīties pēc grāmatas izlasīšanas.

movie

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

3 comments

  1. Tēma tiešām ļoti interesanta, kā piepildīt tukšumu. Jautājums, kas patiesībā ir tukšums, vai tas var eksistēt? Kvantu fiziskā ir teorija, ja tiktu iegūts absolūts vakuums, notiktu lielais sprādziens, vai to var attiecināt uz cilvēka iekšējo pasauli. 🙂

    Publicējis 1 person

  2. Paldies par interesanto komentāru! 🙂
    Iekšēja iztukšošanās izjūta gan ir pazīstama, vai ne? Varbūt mēs to dēvējam vārdos, kas īsti neatbilst patiesībai. Katrā ziņā cīnīties ar to ir viens no mūžīgajiem procesiem cilvēka dzīvē, jo, šķiet, diezgan tipiska cilvēka iekšējā pasaule varētu līdzināties… nu, piemēram, sietam.

    Like

  3. z

    “Man ļoti būtu gribējies palīdzēt šim pārim”.

    kā?
    kuru var uzskatīt par to brīdi, kad kaut kas aizgāja ‘nepareizi’?

    ps. brīvdienās tieši gadījās noskatīties šo filmu. grāmatu neesmu lasījusi, bet gribētu.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: