Bauda vai nožēla? Florians Zellers „Bauda”

300x0_bauda

Baudai ir milzīga nozīme, un, šķiet, pārlieku teoretizēt par šo jēdzienu nebūtu nekādas vajadzības. Turklāt ar baudu ir tāpat kā ar gaumi – strīdēties bezjēdzīgi. Kāds pat ir veicis ko līdzīgu klasifikācijai, runājot par ēšanas, lasīšanas, seksuālo baudu…  Tomēr jāatzīst, ka visi harmoniskie baudas procesi ir mazliet pabālējuši blakus negaidītajam, spontānajam un šķietami disharmoniskam. Un par to spriest pat neprastu, aptrūktos valodas līdzekļu.

Tādēļ, ieraugot veikalu plauktos Floriana Zellera „Baudu”, biju ieintriģēta. Izlasot…neteikšu, vīlusies, bet guvusi kārtējo apliecinājumu grāmatu nosaukumu provocējošai ietekmei uz lasītāju gan.

Samērā ciniski vērojumi, salīdzinot pāra attiecības ar Eiropas politiku. Atziņas, ka arī kopdzīvē nepieciešama diplomātija un dažādi stratēģiski plāni. Smalki ķidāti baudas meklējumi un upurēšanās – visi attiecību rituāli – vai tās ir valstis, vai cilvēki, vai vēsture, vai šodiena…Loterija, kurā, par laimi vai vilšanos, iespējams gūt varu, smalki nodēvējot to par apstākļu sakritību, saderību un beigu beigās – par totālu nesaprašanos utt.

Pats pāris – Nikolā un Polīna – man, lasītājai, neskaidru iemeslu dēļ ir kopā jau vairākus gadus, un visi plāni un reformas kā glābiņu gaida defoltu. Skumji. Iepriecina gan fakts, ka pašai grāmatai un tās stāstam ir maz sakara ar mīlestību. Tai pašā laikā – gana reālistiski, un aprakstītajām valstu un cilvēku attiecībām patiesi ir ļoti daudz saistību ar šodienu.Gaisa pilis mēdz sagrūt, rozā brilles – krist, 30-gadnieku krīze – piemeklēt, baudas izjūtas – izplēnēt. Gan dzīvojot pietiekami ilgi pāra attiecībās, gan piedzimstot bērnam ģimenē, kur šo notikumu gaida kā plāksteri kam sasāpējušam, gan vērojot vēžu rāpšanos atpakaļ kulītē. Vēlreiz skumji. Un grāmatu vajadzēja nosaukt citādi… Tikai tad es to diez vai būtu iegādājusies.

Bet… kopumā grāmata ir interesanta, tajā ir daudz saistošu pastāstu par pasaules politiķiem un kultūras personībām, kā Hitlers, Čaušesku, Godārs, Sartrs, par viņu traumām, par to, kā veidojas cilvēku likteņi, sākot ar līniju iegravēšanos embrija plaukstā. Vēstījumam ir samērā tipisks franču literatūras raksturs: par sabiedrības problēmām, morāles robežām, par nāvi, mīlestību, par politiku – it kā flirtējot. Steidzīgajam stāstījuma ritmam arī ir sava nozīme – tas saskaņojas ar laikmeta ritmu, kad varam brīvi pārvietoties, tehnoloģiski iemīlēties, viegli kāpt pāri robežām, tai pašā laikā sagraujot cilvēcisko attiecību jēgu, vērtību sistēmu, jaunu, starp citu, nespējot radīt.

Visi raksturo šo gadsimtu, un visi ir vieni..

Varam jau intelektualizēt cilvēciskās attiecības (bioloģisku, ķīmisku, politisku procesu līdzībās), varam mēģināt pierādīt trīs gadu mīlestības noturības teoriju un nepacietīgi izdzīvot šo ciklu vai ciniski smīnēt, lasot, piemēram, Beigbederu (savulaik lasīju un sajūsminājos…:) ), varam egoistiski ārdīt vēsturiskos valdziņus un skaļi postulēt bezjēdzību. Bet diezin vai politiskas fantāzijas var kaut kādā mērā skaidrot iracionālo, mūžīgo un neprognozējamo, ko izjūtam baudot un mīlot.

Izdevējs: Zvaigzne ABC, no franču valodas tulkojusi Agnese Kasparova.

 

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: