Par un ap lasīšanu.

„Nevaru iedomāties dzīvi bez grāmatas…” Šo frāzi esmu dzirdējusi bieži un noteikti to varētu attiecināt arī uz sevi. Vakar noklausījos diskusiju “Lasām pa vecam, lasām pa jaunam”. (Ja pareizi saprotu, tad drīz tā būs pieejama arī videoarhīvā). Man ar savu lasīšanas baudas pieredzi – jā, bija interesanti. Gana saturīgi, daudz maz viss jau kaut kur dzirdēts.

Tomēr, ja sastopas cilvēki, kas visi ar literatūru mostas un iet gulēt, un spriež par to, kā jaunā cilvēkā (skolēnā tātad) rosināt lasīšanas pieredzes aktivizāciju, tad tam būtu jāseko arī kādam rezultātam… Citādi tā sanāk tāda kā atskaite par izdarīto kāda projekta laikā (man žēl, ka gandrīz visi ar literatūru saistītie projekti, izņemot radio raidījumus, tādi šķiet) vai arī citam cita rosināšana, piemēram, iemācīties klausīties audiogrāmatas vai ceļojuma laikā lasīt e-grāmatas…. Pārsteidza mani kā unikalitāte uztvertā ideja par lasīšanas stundām skolā, kurās skolēni lasa brīvi izvēlētas grāmatas, par to saņemot atzīmes. Šī ideja jau sen ir bārdaina un ļoti daudzās Latvijas skolās īstenota. Darba pieredzē ar pusaudžiem varu esencēt tikai vienu domu – lasa tie, kas ģimenē šo pieredzi ir apguvuši jau agrā bērnībā, kā arī tie, kas dienas laika joslā šim procesam rutinēti ir atvēlējuši kādu posmu (piemēram, pēc visiem pulciņiem, mācībām, pirms gulēšanas u.tml.). Vēl gadās – kā piepeša zibakcija īstenojas pašu jauniešu radītais kults (piemēram, „Krēslas”, „Erebosa”, „Grega dienasgrāmatas” bums, man pat ir kaut kur saglabājusies bilžu kolekcija, kas bija veltīta tēmai „Es. Krēsls. „Krēsla””, vesels bars jaunu seju, iegrimušas lasīšanā – forši). Tomēr jāatzīst, ka tendence lasīt mazāk jauniešu vidū kļūst izteiktāka. Es pat teiktu, ka plašais piedāvājums (par ko, protams, liels prieks – ir pusaudžiem daudz grāmatu, tiešām ir…) rada apjukumu, varbūt pat tādu kā patērētāja kaprīzi. Sekas tam ir visai smagas – bērni arvien vājāk spēj formulēt savu izpratni par kādu tēmu (saprot, bet izteikties nevar), par domrakstiem 300 vārdu apjomā nemaz nerunājot (9.klases noslēguma temats latviešu valodas eksāmenā „Brīvības sajūta mūsdienās”…(vispār precīzi formulēts, kā jums liekas?)).

Runājot par grāmatu cenām, es, cilvēks, kas absolūti neorientējas grāmatu izdevniecības nozarē un neņemas spriest par cenas adekvātu vai neadekvātu atbilstību, varu sacīt, ka Latvijā ir ļoti daudz (ļoti daudz) cilvēku, tai skaitā skolēnu, kas grāmatu atļauties nopirkt nevar, un viņi patiešām netērē naudu citām izklaidēm, viņi vasarās dodas uz lauka pelnīt naudu septembrī nepieciešamajām kancelejas precēm…Bet tāpēc ir bibliotēkas, un tās bērni tiešām izmanto, īpaši, ja, piemēram, literatūras stundā ir spēlējuši „Izaicinājumu” (kurā izlozes kārtībā ir saņēmuši citu skolēnu ierosinājumu, kādu grāmatu izvēlēties lasīšanas stundai). Brīnišķīgs projekts ir „Bērnu žūrija”, tomēr arī tajā skolas mērogā (ja runājam par pusaudžu posmu) iesaistās mazākums…

Audiogrāmatas. Arī tas manī radīja izbrīnu, ka tās ir jāiemācās klausīties. Iespējams, tādēļ, ka jau pirmo grāmatu, ko noklausījos (tas bija Murakami, lasīts krievu valodā), klausījos pareizi. Pirmkārt, izcils lasījums, otrkārt, šīs grāmatas ir jāklausās aktīva fiziskā procesa laikā. Piemēram, mērojot garus ceļa posmus ar suni vietās, kur jau simtkārt esi bijis, tīrot mājas 20 logus, šodien talkojot utt. Varbūt esmu īstā audiogrāmatu auditorija, nekad neesmu sajutusi problēmu tās noklausīties. Vienīgā nepilnība ir tā, ka audiogrāmatu nevar pašķirstīt, un arī piezīmju veikšana ir sarežģīta. Strīdēties par e-grāmatām un papīra formāta literatūru vispār neredzu nepieciešamību.

Patika viss, ko saturīgi bilda Arno Jundze, īpaši par autoru pavēršanos ar seju pret lasītāju, jo tiešām latviešu literatūra beidzot nokāpj no sava augstprātības pjedestāla.

Ļoti būtu nepieciešamas šādas sarunas auditorijās, kurās ir cieša ikdienas saikne ar problēmu – paši pusaudži, viņu skolotāji, vecāki. Es teiktu, ka liela problēma ir visa izglītības sistēma, kas paredz pamatīgu sadrumstalotību, visai smagu satura apguvi, eksāmenus, kuros tiek pārbaudīts tas, ko skolēni nezina, nevis tas, ko zina. Lasīšana kā bauda… – šis sauklis diemžēl noslāpst zem simtiem citu.

Atceros savu bērnību, kad visiem procesiem paralēli lasīju dažādas grāmatas. Piemēram, „Karlsons…” bija mana ēšanas grāmata (to lasīju, kad ēdu; neveselīgi, bet patīkami). Un manās mājās grāmatu bija tiešām daudz (paldies mammītei). Arī tagad ar lielu prieku skatos, kā meita jau izvēlas šo to no mana grāmatu plaukta, jo tas arī vilinoši – sākt atteikties no bērnu literatūras, apliecinot savu izaugšanu. Vislielākā loma lasīšanas kā baudas apgūšanā ir ģimenes dotajai pieredzei. Viss ir nozīmīgi – lasīšanas kultūra (diskusijā tika uzsvērta doma par to, ka, iespējams, mājās bez pašu grāmatu neesamības nav pat vietas, kur palasīt), lasīšana balsī, grāmata kā pozitīvs kairinājums vai pat balva jau no mazotnes, iemācīšanās lasīt, sākot ar vieglo un interesanto, smieklīgo un uzmundrinošo un beidzot ar daudzslāņaino, un, protams, nekādā gadījumā nevajadzētu lasīšanu izmantot kā sodu.

Noklausoties diskusiju, atkal atcerējos savu mīļo D. Penaku, kurš par grāmatu un lasīšanu visu brīnišķīgi ir izstāstījis savā “Kā romānā”…

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

11 comments

  1. Mana pirmā pieredze ar audio grāmatām arī gadījās ļoti pozitīva, un attiecīgi turpināju tās kāri ”lasīt” arī tālāk. Es domāju, ka tiem, kam nedaudz bail no tā, vai domas uzreiz neaizlīdīs prom no stāsta, vajadzētu sākt tieši ar ne-daiļliteratūras grāmatu klausīšanos, kur nav jāseko līdzi sižetam. Pati pagaidām pieturos tieši pie šī žanra, bet domāju, ka vēlāk pamazām pāriešu arī uz romāniem. Piekrītu, ka vislabākais veids kā klausīties grāmatu, ir kustībā – pastaigas ar suni šim mērķim ir vienkārši ideālas.

    Like

  2. Audiogrāmatas ir brīnišķīga iespēja “izlasīt” to, ko, iespējams, papīra formātā ir nogurdinoši lasīt. Es, piemēram, dažus autorus iepazinu, tieši klausoties grāmatu . Ieteikums par ne-daiļliteratūru arī ir labs, kaut pati pārsvarā esmu klausījusies tieši romānus un stāstus. Un dažādi praktiskie darbi arī veicas daudz, daudz raitāk. 🙂

    Like

  3. Par latviešu literatūras nokāpšanu no augstprātības pjedestāla ļoti precīzi pateici. Noteikti tam apakšā ir finansiāli apsvērumi un organizatoru (ne)uzņēmība, bet cik literātu izkustas tālāk par Rīgu un Jūrmalu? Kāds brauc uz skolām tikties ar skolēniem? Valmieras bibliotēkā šad tad ierodas kāds mazāk zināms literāts, bet lielie….Beidzot atbrauca Nora Ikstena un tas bija ļoti saturīgs vakars.
    Es pilnīgi varu iedomāties, kā nebeidzamās obligātās literatūras malšana un pārmalšana var atsist jebkādu vēlmi paņemt rokās vēl kādu grāmatu. Pat man kā grāmattārpam jau no mazotnes, daļa no obligātās literatūras izraisīja zobu sāpes. Vai nebūtu jāpārskata programma un jāatvēl vairāk laika diskusijām par labu literatūru ar iespēju bērniem pašiem izvēlēties brīvi vai no ieteicamā saraksta, ko viņi lasa?
    Tāpat neapgāžami ir tas, ka viss sākas ģimenē. Ja vecāki nelasa, tad pārsvarā nelasa arī bērni.

    Like

  4. Nav jau vairs tādas obligātās literatūras. Ir klasikas un mūsdienu akcenti, ir jaunas, tīri labas literatūras mācību grāmatas. Ir apgūstama programma. Skolotāja iespējas un metodes. Bet šobrīd problēma ir citāda – ja agrāk lasīšana bija līdzeklis, tad tagad tas ir kļuvis par mērķi, un tā jau ir grimšana un liekšanās klipveida domāšanas priekšā. Skolēniem tiek dota gana liela brīvības izvēle, bet, kā jau minēju, reti kurš spēj informāciju veiksmīgi, sev piemēroti atlasīt un to izmantot.

    Like

  5. atceros no skolas laika, ka dažus gadus bija obligātā literatūra, kur bija saraksts ar noteiktām grāmatām, kuras pa vasaru izlasīt. Personīgi man problēmas tas nesagādāja, bet šķiet, ka prātīgāk būtu, piemēram, noteikt skaitu, un, lai paši izvēlas

    Like

  6. no audiogrāmatām vairāk patikušas tās, kur, ja ne katram tēlam sava balss, tad vismaz vīriešu un sieviešu tēli atšķiras.

    Like

  7. Skolēnu izvēle skaitliski atlasīt grāmatas no kāda saraksta ir tiešām laba ideja (jo galvenais jau, ka pats ir veicis šo atlasi 🙂 ).
    Audiogrāmatas, kas lasītas vairākās balsīs, vairāk jau līdzinās iestudējumiem, tādus arī esmu klausījusies, bet tie vairāk saistās ar bērnību, svētdienas pankūkām un ieslēgtu virtuves radio 🙂
    Atcerējos diskusijā pieminēto aktieri Gundaru Āboliņu, kurš tiešām izcili garšīgi lasa. Viņa lasījumus var paklausīties šeit: http://lr1.lsm.lv/lv/lr1/raidijumi/radio-maza-lasiitava/

    Starp citu, kādu laiku man bija iebildumi pret sievietes balsi lasījumos, bet kopumā – klausies un pierodi! 🙂

    Like

  8. Skolas gados lasīju diezgan daudz, bet pret obligāto literatūru nekāda mīlestība neizveidojās. Toreiz nesapratu, ka tie latviešu klasiķi, kurus mums spiež mācīties, obligātajā programmā ir tāpēc, ka citu jau latviešiem vienkārši nav. Literatūras skolotāja pamatskolā ar tādu apņēmību mācīja mūs mīlēt Brigaderi, Poruku, tautas dziesmas utt, ka vismaz manā gadījumā panāca tieši pretējo. To, cik skaisti raksta Skalbe un Poruks, es sapratu tikai pavisam nesen. Es gan negribu novelt vainu uz savu tā laika skolotāju. Drīzāk tajā vecumā es vienkārši nespēju neko tādu uztvert un novērtēt. Bet kopumā tas viss manas attiecības ar lasīšanu kā tādu neietekmēja.

    Like

  9. Skolotājam ir liela nozīme, tomēr ar mani bija līdzīgi. Mani literatūras skolotāji noteikti neveicināja lielāku mīlestību pret lasīto. Es jau biju pieņēmusi savus lasīšanas lēmumus, un jocīgi, bet gandrīz viss lasītais (arī obligātais) man patika. Atsevišķus darbus nelasīju, bet to nevienam neteicu 🙂 un domrakstus skaisti līmēju kopā – atbilstošus skolotāju gaumei (ai, fui, negribas pat atcerēties). Bet bija skolotāja vidusskolā, kas iznāca klases priekšā un lasīja Raiņa un Aspazijas saraksti tā, it kā pati būtu abiem stāvējusi blakus. To novērtēju. Personiskumu. Iedziļināšanos. Auditorijas izpratni.

    Like

  10. Es domāju, ka bērniem viss obligātais vairāk vai mazāk izraisa pretošanos. Man skola pēc 4.klases likās katorga, un to neuzlaboja pat tas, ka man patika lasīt un rakstīt domrakstus. Ja būtu bijusi iespēja, es arī neietu uz literatūras stundām. Tā ka iemācīt mīlēt lasīšanu ir bezjēdzīgi. Manuprāt, tā ir vairāk personības iezīme, introvertuma komplekta sastāvdaļa 🙂

    Like

  11. Neteikšu, ka iemācīt mīlēt lasīšanu ir bezjēdzīgi. Tikai tas būtu jādara ar mīlestību – pret literatūru, pret bērnu. Un vislielākajam šīs īpašības resursam būtu jāglabājas ģimenē. Grūtāk ir pusaudžu vecumā, kad adatainis daudzējādā ziņā nostājas opozīcijā. Kaut arī… šis ir laiks, kad var oponēt arī ar izlasīto. Bet nu…tas notiek ārkārtīgi reti.
    Gudrība un mīlestība ir brīnišķīgi sērkociņi.

    Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: