Dzīvotgribas pase. Nadīne Gordimera “Tikai teic vienu vārdu”

lejupielāde

Par dažādo pasaules reliģiju, tautu priekšstatu un tradīciju nostiprināšanos kādā no pasaules vietām ir neskaitāmi viedokļi, pretrunīgi un nerimstošas diskusijas raisoši. Viens no tiem apgalvo, ka civilizācijai nepieciešamā rāmja galvenais pamats ir cilvēku rituālās darbības, un, jā, arī ticība tām. Jautājums – kāpēc tās ir tik dažādas un kur rodamas ksenofobijas saknes gan joprojām paliek atklāts…

Šodien pati sevi mudinu domāt kritiski un rakt dziļāk, pirms komentēt, tādēļ laba literatūra šim procesam var tikai palīdzēt. Godīgi sakot, pat neatceros, kā pie manis nonāca Nadīnes Gordimeras „Tikai teic vienu vārdu”. Autore ar vārdu, kas ir ierakstījies noteiktivēlkautkoizlasīšu arī pēc šī stāstu apkopojuma. Tad nu, jau pieradusi pie savas īpašās saiknes ar grāmatu iekrišanu rokās īstajā laikā, pēc „Ir” izlasītajiem aculiecinieku stāstiem par Briseles teroraktiem nolēmu rūpīgāk ieskatīties citādajos priekšstatos un tradīcijās. N. Gordimera pirms daudziem gadiem ir sarakstījusi stāstu, kurā vēstīts par kādas angļu ģimenes atsaucību, izīrējot mītni klusam arābu izcelsmes jauneklim. Angļu ģimenes meita īrniekā iemīlas; pēc laika atklājas fakts par grūtniecību. Ģimene negribīgi piekrīt arāba piedāvātajām laulībām, kas savukārt paredz došanos uz jaunā vīra dzimteni, lai iepazītos ar otru ģimeni. Lidostā topošās sievas čemodānā tiek noslēpta bumba – ierocis, kas iznīcinās visu lidmašīnas pasažieru, tai skaitā vēl nedzimuša bērniņa dzīvības…

Autore ar romānu „Tikai teic vienu vārdu” piedāvā dažādo priekšstatu saduri parādīt no pavisam negaidīta skatupunkta. Un negaidītības ir patiesi daudz. Es teiktu, ka galvenā varone Džūlija ir pavisam unikāls tēls, kas izdzīvo sākotnēji triviālas situācijas. Bagātu, ietekmīgu vecāku atvase, kas ar riebumu raugās uz mantiski uzaudzēto spozmi, kuras spīdums drīzāk līdzinās taukainai netīrībai. Īpaši izprovocētās dzīves situācijās jaunā sieviete sastopas arvien ar jauniem izaicinājumiem, tiem nemaz nepretojoties. Nejaušā sastapšanās ar nelegālo imigrantu, automehāniķi, kas labo viņas mašīnu, liek viņai sākt dzīvot pavisam citu dzīvi. Pieņemt citu identitāti. Lasītājs pavisam labi izprot kaislības raisīto „paļubiš i kozla”, bet grūti ir saprast to, kādas izvēles citu pēc citas izdara Džūlija. Iemīlēties, palīdzēt visiem iespējamiem un pat neiespējamiem līdzekļiem atrast patvērumu mīļotajam; to nerodot, doties līdzi no Abdu pārtapušajam Ibrāhīmam tur, kur rīsu lauki sazēluši pār ieroču kontrabandu, kur ramadāna laikā ir jāiemācās novērtēt atturība un vēju gadalaikā ir aizliegts pat domās tuvoties tuksnesim (un, šķiet, tieši šis aizliegums liek Džūlijai tuksnesī pieņemt visnopietnāko savas dzīves lēmumu). Tā ir valsts, no kuras bēg tās nabadzības, mainīgo likumu un kara dēļ, kur ir tik daudz aizliegumu, ka ne saskaitīt, un viens no tiem ir brīvi dāvāt smaidus.

Tas, ko viņa tagad grib darīt, nav domāts viņai, tā ir dzīve, par kuru viņai nav ne mazākās nojausmas, nekāda īsta priekšstata..

Un tā ir vieta, kur Džūlija sevi atrod no jauna par spīti sava vīra izmisīgajiem centieniem rast legālus ieceļošanas veidus atpakaļ tur, kur, viņaprāt, ir iespējas dzīvotpatikšanai.

Grāmatas galvenie varoņi apliecina tādu dzīvot gribu, kādu paši sevī nemaz nav apjautuši. Nav viņa nekāda muļķīga rietumu romantiķe, tūriste, kas salūzīs pie pirmajām problēmām, nav viņš savas mātes viltus un mīlestības ķēžu savažots. Vai jūtas transformējas, tradīcijām stabilizējoties? Un var jau būt kādam brīvību un iekšēju mieru beidzot palīdz iegūt vienkārši ieskatīšanās acīs tuksnesim…

Ļoti baudāma un lasītāja līdzdomāšanu veicinoša grāmata.

2016.gada pasaule šķiet sajukusi. Priekšstati grūst, skeleti lauž skapju durvis, nosacītais miers ir ar vienu ārprātu iznīcināms, gluži kā krītot domino kauliņu ķēdei – viss ir ļoti, ļoti trausls. Tāpēc būtu vērts pacīnīties ar savu paštaisnumu, aizspriedumiem un bailēm.

Iesim uz citu zemi,

Ne tavu, ne manu,

Un sāksim no gala.

Uz citu zemi? Uz kuru?.. (V. Plomers.)

Izdevējs: apgāds “Atēna”, no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: