Pagātnes tīrraksts. Patriks Modiano „Lai tu neapmaldies šajā apkārtnē”

300x0_laituneapmaldies_978-9934-0-5452-5

Es esmu saglabājusi savu pusaudžu gadu dienasgrāmatu, pēc kuras tagad reizēm dīc meita. Pāris reižu esmu paslaucījusi putekļus no rūpīgā vākojuma un lasījusi to, ko varētu dēvēt par atmiņām. Tikai jocīgi – tās tādas īsti nav, jo tik daudz ko no aprakstītā vienkārši neatceros… vai negribu atcerēties. Un arī dot kādam lasīt – nevēlos. Ar atmiņām tā mēdz notikt – veselu lērumu aizmirstam. Tomēr neviens mūs nav pasargājis no nejaušas smaržas, sen nesatikta cilvēka sastapšanas, mūzikas skaņām vai… ieraksta adrešu grāmatā, kas daudz ko var atgādināt. Arī visapraktāko.

Visticamāk, ikviens rakstnieks grāmatas radīšanas procesā raida zīmes. Ir tādi, kas to dara apzināti. Lai risinātu paša dzīves mīklas. Tā rīkojas arī P. Modiano svaigi latviešu valodā iztulkotās grāmatas galvenais varonis. Izrādās, ar grāmatu iespējams realitāti ne tikai atminēt, bet arī iznīcināt.

Pēckara Parīze ar tās smalkumiem un izpētāmiem nostūriem, personiski un ļoti globāli pagātnes (iz)meklējumi. Kāda adrešu grāmatiņa ar sen aizmirstas kontaktpersonas uzvārdu, daži spokaini vietvārdi. Viltus pētnieki. Mazliet deividlinčīga noskaņa, kas caurvij poētisku detektīvstāstu, kurā tiek risināti vistumšākie noslēpumi. Galvenais varonis – apjucis rakstnieks, kas savos atmiņu gaiteņos ievilina arī lasītāju. Vien jāatzīst, ka apjukums ir arī viena no ievilināšanas sekām. Neteikšu, ka grāmatas vāku aizvēru ar apziņu par atminētiem nepabeigtajiem teikumiem. Nepavisam nē… Es tā arī neuzzinu, kam pieder pamestā kleita, kādēļ Annija nonāca cietumā, kas un kādi ir tie, kas pamet mazo zēnu?…

Grāmata iesākas ar uzstājīgu telefona signāla skaņu, kas kā bites dzēliens pārtrauc snaudu. Un tieši tāpat tiek pārtraukta iemigusi mīņāšanās tagadnē, lai ielauztos pagātnes notikumu ķēdē. Turklāt vienu un to pašu notikumu interpretē dažādi iesaistītie, līdz ar to arī notikumi ir tādi kā… dažādi. Vēl viena nianse un jautājums vienlaikus – cik daudz mēs varam uzticēties savai atmiņai? Pat ja savācam dažādas pamatotas liecības – viss, kas saistīts ar pagātni, tomēr vairāk vai mazāk ir vairs tikai iztēles rosināts atgremojums… Laika jēdziens ir nosacīts. Nozīme ir tikai tam, kas to izdzīvo.

Interesanti – grāmata ir neliela, virsslānis šķietami loģiskā kompozīcijā izkārtojies, un tomēr – līdzīgi kā ar atmiņām – jo dziļāk roc, jo vairāk arī atrodi – arī noslēpumi kļūst blīvāki. Tas ir ļoti sarežģīts uzdevums – bērnības jautājumus uzdot pusmūžā. Apmaldīšanās tomēr ir neizbēgama….

Viņš bija saskāries ar palimpsestu, kad viss turpmāk rakstītais savstarpēji sajaucas, cits citam uzslāņojoties, un ņirb kā baciļi zem mikroskopa..

Izdevējs: Zvaigzne ABC. No franču valodas tulkojusi Inese Pētersone.

P.S. Ir sācies spodrības, logu tīrīšanas, zāles uzmundrināšanas, stādīšanas un audiogrāmatu laiks. Jau vienu izbaudīju. 🙂

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

2 comments

  1. Tad tavā dienasgrāmatā nav nekādu kompromitējošu faktu, ja meita var lasīt? 😀 Manas pusaudžu dg ir tik privātas, ka pat man negribas tās pārlasīt…
    Bet deidivlinčiskā sajūta man patīk, pamēģināsim grāmatu.

    Like

  2. Ir jau ir dienasgrāmatā gana daudz kā tāda, ko negribētos dot lasīt, un tāpēc vēl neviens pie tās lasīšanas nav ticis klāt. 🙂
    Grāmata savdabīga, tādēļ – atmiņā paliekoša.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: