Atmiņas par mīlestību un Valentīnu. J. Kavabata “The House of the Sleeping Beauties”

kavabata_valentins

Cik cilvēku, tik definīciju. Tā varētu sacīt gandrīz par visu, kas saistīts ar dzīvošanu. Arī mīlestību. Ja jautājumus sāk uzdot ar laika starpniecību, tad arī viena cilvēka dzīvē definīcijas kļūst mainīgas, to robežas – daudzpunktīgas.

Esmu tikusi pie vienas smaidīgas un liesmojošas Valentīndienas kartītes, kam patiesībā ir arī diezgan liela saistība ar mīlestību :). Un gluži saprotama ir vēlme, masu instinkta mudinātai, kaut ko ar mīlas klišejām ( vai tomēr – nē) saistītu paskatīties vai palasīties. „Titānika” atkārtojumu manai dzīvei ir gana, lai gan, gluži kā „Likteņa ironija” Vecgadā, kādā zīmīgā februāra laikā šī filma (vismaz meitas personā) savu aktualitāti pagaidām nezaudē :). Par grāmatām… nu, sacīsim tā, lai gāztu no komercijas pjedestāla visas banalitātes, ķēros klāt Jasunari Kavabatas „The House of Sleeping Beauties” (daiļš taču nosaukums, vai ne?, bet, zinot, kas ir nelielā romāna autors, ir skaidrs, ka ar apburto princesi tam saistības būs maz…). Grāmata ar šādu nosaukumu nevainojami var piestāvēt purpurkrāsas kartītei – un abas var skumji ironizēt viena par otru. Abas ir par mīlestību. Tās atrodas vienā mājā un par tām domā viens cilvēks. Es.

Grāmatas galvenais varonis ir vecs vīrs, kurš vēl mazliet agoniski vēlas pretoties apziņai, ka atmiņas ir viņa skaistākā dzīves daļa. Viņš dodas uz kādu noslēpumainu namu, kurā tiek dota iespēja nakti pavadīt kopā ar guļošu daiļavu, kas, iemidzināta neiztraucējamā mierā, var kļūt par veca vīra mierinātāju. Mājas apmeklētājiem tiek doti stingri noteikumi, kurus cenšas ievērot arī Eguči.

„Nedrīkst darīt neko nepiedienīgu, veco Eguči brīdināja traktiera saimniece. Nedrīkst bāzt guļošās sievietes mutē pirkstu, nedz arī mēģināt ko tamlīdzīgu..” (tulk. Ieva Elsberga G.G. Markesa „Atmiņas par manām skumjajām maukām”, vienas no grāmatām, pie kuras esmu atgriezusies trīsreiz, ievada lappusē).

Tāpat kā Markesa varonis, arī Eguči ir mainījis izpratni par stundu, gadu un mūžu, par mīlestību un morāli. Lasītājs varētu justies kā vērotājs caur atslēgas caurumu – ir mazliet neērti, netīkami, tomēr ir skaidrs, ka pat atslēgas caurums ir pietiekami liels, lai cauri tam sajustu skumjas, bailes un bezpalīdzību. Paradoksāli ir just blakus elpojam jaunību un nāvi. Mīlestību un tukšumu. Vecuma pavadones ir ļoti atšķirīgas salīdzinājumā ar tām, kas aulēkšo blakus jaunībā. Un atnākšana uz šo namu nenoliedzami ir vecuma padevības atzīšana.

Eguči atceras vai visas mīlestības izpausmes, visas maņas ir saasinājušās, un atmiņas vairs nav gaistošas, bet gluži īstas. Līdz asarām īstas. Lūpu un krūšu skaistums atmodina, smaržas liek izdzīvot gan alkas, gan agresiju, gan greizsirdību. Un liek arī atgriezties namā vēl un vēl… Kavabata sakausē šķietami nesavietojamo – nesatiktos šis vecais vīrs ar nevainīgo skaistuli vienā guļamistabā nekad, ja ne miegazāles un nespēja apzināti reaģēt uz vēl mazliet čūkstošajām oglēm. It kā iluzori atgriezts aizejošās dzīves prieks un mierinājums – zaudētāja sapņi. Guļoša jaunava un sirmgalvis, kas asarām slaka viņas kājas. Viņa Buda.

Arī tāda var būt mīlestība. Bez formulām, pilna nožēlas, tomēr … piedzīvota.

Stāsts par laiku un tā nesatricināmo stāju iepretim cilvēka bezjēdzīgajai vēlmei paildzināt mūžu. Īsti japāniskā garā. Man ļoti patika.

Un kartīte… tās liktenis pēc gada man kļūs nezināms (neglabāju niekus), bet šo stāstu arī bez ikgadējiem atgādinājumiem es neaizmirsīšu.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: