Būt cilvēkam. Mets Heigs “The Humans”

humans

Sācies ir vēstuļu un apsveikumu rakstīšanas laiks. Apmēram nojaušami, ko varētu rakstīt pastkartē kāds, kurš atrodas svešā zemē un ilgojas pēc mājām. Kā caur palielināmo stiklu ieraugāmi svešatnes plusi un mīnusi. Vēl jo vairāk tad, ja pats rakstītājs ir pavisam no citas planētas… Piemēram, ko tādu?

Meta Heiga „The Humans” iesāk savu stāstījumu par cilvēka dzīves jēgu ar intriģējošu sižeta līniju: Kembridžas universitātes profesors Endrjū Martins kādā lietainā piektdienas vakarā atrod risinājumu vienai no sarežģītākajām matemātiskajām mīklām – Rīmana hipotēzei, ko sauc arī par Rīmana dzeta funkciju un kas ir teorija par pirmskaitļu sadalījuma principiem citu skaitļu starpā. Matemātiķu vidē tā ir kulta problēma, kurai nav izdevies rast pierādījumus par tās patiesumu vai kļūdainību.Tā ir kā uztaustīta slēdzene bez atslēgas. Un, lūk, profesors Martins šo atslēgu atrod, un kopumā šis risinājums ir ceļš uz sarežģītu sistēmu pielietojamību, piemēram, kosmiskajos ceļojumos vai mākslīgā intelekta pilnveidē. Šādu izaugsmes lēcienu nevar pieļaut citu planētu viedie, tādēļ hipotēzes pierādījums ir jāiznīcina. Ar šo misiju uz planētas Zeme tiek sūtīts kāds Vonnadorianas iedzīvotājs, kura funkcijas galvenokārt balstītas formulā prāts+organisms+tehnoloģijas. Kaut kas līdzīgs cilvēkam, tikai prāta resursu mums ir mazāk, organisms funkcionē, bet noveco un galu galā mirst, savukārt tehnoloģiju vietā mēs izmantojam…emocijas. Un tieši pēdējā īpatnība ir tā, kas citplanētietim liek sākotnēji ironiskos uzskatus par Homo Sapiens pārvērtēt.

Vēl pavisam nesen kāds mīļš bērns man sacīja, cik ļoti ilgojas pēc smaidīgu un laimīgu cilvēku pasaules, kurā nebūtu karu un naida (visai daudz izviļāta frāze, kas no bērna mutes kārtējo reizi izskan kā atklāsme). „The Humans” izstāsta par cilvēkiem ļoti daudz, un, jā, lasot es bieži nodomāju, cik žēl… bet tā ir patiesība, arī grāmatas beigās, kas ir ļoti aizkustinošas, šoreiz gan bez nožēlas jāatzīst, ka ir mums, cilvēkiem, ieroči, kas tomēr mūs paceļ pāri daudzām Visuma attīstības formām. Un galvenais ir un paliek… spēja mīlēt un just ko tādu, kas veic pārsteidzošas izmaiņas ķermenī un prātā. Tikai ar cilvēku var notikt neparedzamais.

Es miršu… kā gan cilvēki spēj sadzīvot ar šo domu? Šīs citplanētieša pārdomas man arī lika saspringt. Tomēr interesanti ir cilvēks iekārtots – šķiet, mēs esam pilni aizsargmehānismu: kad nepieciešams izdzīvot vai, piemēram, izturēt milzīgu nervu sistēmas spriedzi, iekšējās maņas pašas sakārtojas trulajās un asmanīgajās. Un, skat, tu atkal esi izturējis šķietami neizturamo. Arī pārdomas par nāvi, visticamāk, kļūst trulas, ja tām pāri veļas ikdienas emocionālais slānis. Vienkārši pati dzīve ir tik interesanta un ātrslīdoša…

Grāmata ir ļoti aizraujoša, pēc tās izlasīšanas devos lasīt par Rīmana hipotēzi, par Gregoriju Pelermanu, kurš atteicās no viena miljona dolāru vērtās balvas, kas viņam tika piešķirta par Puankarē hipotēzes pierādījumu. Un atkal viens apliecinājums cilvēka interesantajai dabai: matemātiķis no balvas atteicās, jo nevēlējās, lai pasaule uz viņu skatās kā uz zoodārza eksponātu, viņš izvēlējās turpināt dzīvot ļoti pieticīgu dzīvi kopā ar savu māti, savu izvēli pamatojot ar uzskatu, ka visnožēlojamākais cilvēku trauksmē ap hipotēžu pierādījumiem ir tas, ka cilvēki nevērtē matemātiku kā tādu, bet dzenas pēc tā, ko tā viņiem var dot…Un atkal patiesība.

Lasot, protams, var smieties mazliet skumjus smieklus līdzi ironijām par cilvēku iedabu, piemēram, par daudzvārdību un tās biežo pielietojamību ikdienā, lai ar verbālajiem instrumentiem apstiprinātu acīmredzamo. Kaut valodas līdzekļus kopumā varētu uztvert par eifēmismu, un tikai mīlestībā ir visa sāls un patiesība. Par to, ka cilvēki saraksta daudz vairāk nekā spēj izlasīt (pats citplanētietis ļoti cītīgi lasa un klausās mūziku). Nu, nav mums tādu grāmatu kapsulu, kuras viegli norīt, un… grāmata izlasīta. Tomēr zūd arī procesa jēga…Lasīšana ir bauda, pie kuras gribas ķerties klāt vēl un vēl. Kopumā galvenokārt visas ironijas atduras pie visai sarežģītās cilvēka eksistences, kurā ir daudz nepilnību un komisma, arī vardarbības un alkatības, kas, dīvaini, bet ir tik ļoti pietuvinātas civilizētajam virsslānim… Mēs esam iestrēguši ķermeņos, kas noveco, kam lemts izjust sāpes un slimības. Mēs ciešam arī cita veida sāpes, kuras paši izvēlamies ciest. Tomēr dzīve ir kā nepakļaušanās akts, kurā ir arī tādi brīži, kad iespējams izdzīvot mūžību dažos mirkļos.

Savā gandrīz 100 padomu kopā, ko citplanētietis atstāj Zemes iedzīvotājiem, viņš atzīst, ka cilvēka dzīvē visam ir nozīme un ka mums, cilvēkiem, jāpārstāj beidzot raizēties par kādas īpašības un spēju trūkumu, jo mums piemīt galvenā spēja visā Visumā – spēja mīlēt.

Un, lai arī grāmatas beigu daļa jau sāk līdzināties Cāļa zupas literatūrai, šī ir brīnišķīga grāmata, iesakāma izlasīšanai tieši kārtējā Zemes gada noslēgumā.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: