Miegaina eksistence un brīvība. Grāmata, kas iesita. Nora Ikstena „Mātes piens”

6348132_ORIGINAL_1444825376.jpg

Pirms vairākām dienām es piedzīvoju deja vu. Braucot uz darbu, paskatījos saulē caur kokiem un ieraudzīju sevi Liepājā, Kūrmājas prospektā, ejot blakus mammai. Jutos laimīga. Tā es šodien izjūtu attālumu.

Vēl pēc dienas, 11. novembrī, pieķēros Spīganas uzsaukumam un atvēru N. Ikstenas „Mātes pienu”. Aizvēru 12. novembrī. Bet sāp šī grāmata vēl šodien. Ļoti.

Paldies, es saku, paldies par to, ka varu brīvi ieiet grāmatu veikalā, kurš strādā līdz deviņiem vakarā, un nopirkt grāmatu. Tieši tādu, kādu vēlos, starp simtiem citu.

Paldies par to, ka šo grāmatu varu lasīt jebkad – darba starpbrīžos, mājās, pie manikīra. Un man tā nav jāslēpj. Tieši otrādi – es to iesaku ikvienam. Visvairāk jau tiem, kas izprot Pēdējā cilvēka Eiropā nozīmi, kas zina, kā ir gludināt kaklautu, cenšoties to nesadedzināt, un kas pazīst bailes to neuzlikt, kā arī tiem, kuru mātes ir laidušas viņus pasaulē būrī. Tiem, kas zina, kā garšo piespiedu piens un plēve, kas savilkusies pār remdenu piena zupu. Tiem, kuri lasījuši un sāpējuši līdzi V. Belševicai, kas atteikusies no visiem pakloniem dēla dēļ. Tiem, kas Elsbergu zina no galvas. Visām meitām. Un mātēm.

Nora Ikstena ir uzrakstījusi grāmatu tieši man. Meitai un mātei, kam ir meita. Šodien vēl pārlasīju arī Z. Skujiņa „Jauna cilvēka memuārus”, kur Kalvis sevi pielīdzina Lielajam, apejot visas vēsturiskās neiespējamības. Nav iespējams izbēgt no dzimtas spēka, no miesas un asinīm par spīti visām divdabībām – tā stāsta „Mātes piens” – , un tas, ko esi padzēris kaut tējkaroti, jo pirmajā dienā tev nemaz vairāk nevajag, ir tavas asinis padarījis vienādas. Un pienāks brīdis, kad tu būsi tas, kurš tevi radījis. Lūk, par ko blakus skaudrajai un liekulīgajai Latvijas vēstures ainai man izstāstīja rakstniece.

Paldies…

Šī grāmata ir kā dziļurbums. Un no tā izvēlies dzidrs ūdens, bet vēlies tas cauri akmeņiem un zemi, un sazin kādām ķēpām vēl. Miljoniem šķēršļu. Un tikai ar viltu, ar patiesību, ar milzu spēku apejot tos, mēs pieredzam Piena Ceļu un piena upes ķīseļu krastos. Eiforiju, ko sauc vienkārši par brīvību. Par prieku, kas rodas, redzot meitu, kura fantazē par savu nākotni, bet vēl pārāk neinteresējas par piena dažādajām esamībām.

Un šodien mans vīrs spēlēja klavieres, mokoties ar akordu meklējumiem, … „Māte, māte, māmulīte, kam tu laidi pasaulē…”

Tā lēnām rit patriotu nedēļa…man, kas neatļaujas vērtēt vēsturi, bet kas ir saknaibījusi lūpas līdz asinīm, lasot šo grāmatu.

Lasiet un mīliet savu zemi, kurā brīvi, klabinot manikirētus nagus, varat paust savas domas…(Un man kauns par nagu sarkanumu….)

P.S. Tikai es esmu pārliecināta, ka meitas dēļ nedomājot būtu gatava maksāt ar savu brīvību, un tā, šķiet, ir iedzimta pārliecība .

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

One comment

  1. Anonīms

    Smags stāsts, ilgi jādomā…

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: