Raibs rudens. Stāsti. Nadīne Gordimera “Telling Tales”

1533564592-500x500

Raibs gar acīm. Tā es raksturotu šo rudeni. Tas piedāvā jaunas krāsas – intensīvas un sabiezējušas. Grāmatu vākos dominē sarkanas rozes un galvassegas. Izlasīju. Nevīlos. K. Atkinsones „Dzīve pēc dzīves” lasīju jau otro reizi, šoreiz lieliskā S. Brices tulkojumā. Un baudīju rakstnieces manieri, kas filigrāni nāves gaidas pārvērš dzīves alkās. Neatkārtojama ir M. Atvuda „Kalpones stāstā”, var izšausmināties, izjust neatkārtojamu stila izjūtu, arī domāt un paredzēt vai tomēr labāk… ne, grāmata palīdz atgūt redzi.

Un tomēr tās aprunāt neņemos – tik daudz virtuāli apsmadzeņotas, mani pirksti atteicās šoreiz lēkāt domām līdzi.

Bet… tā kā rudens raibums jāattaisno, izlasīju vēl. Stāstu krājumu, kurā apvienojas gan M. Atvuda, gan A. Millers, gan S. Rušdi un Dž. Apdaiks, K.Oe (viens no mīļākajiem japāņu rakstniekiem) un…citi daudzbalsīga, pirmklasīga rakstnieku kora cienījami pārstāvji. Šo izlasi vienā antoloģijā apvienojusi Nobela prēmijas laureāte Nadīne Gordimera, kuras stāsts arī grāmatā izlasāms. Un raibuma patiesi šajā grāmatā netrūkst. Ir gan komiskais, gan traģiskais, gan mītiskais, gan absurdais utt. Stāsti tiek stāstīti kā no pārpilnības raga, un, ja tos lasa citu pēc cita, tad eklektiskais noskaņojums var tīri labi sinhronizēties ar rudens mainīgo dabu. Grāmata patiesi atbilst šim gadalaikam.

Ja konkrētāk… stāstu krājums apjomīgs, ļoti daudzslāņains, krāsains un dažāds. Katrs stāsts – pērle. Žozē Saramago „Kentaurs” bija tik lielisks, ka to izlasīju divreiz – katrā ziņā viens no labākajiem mītisku elementu izmantojumiem, ko esmu lasījusi. Kentaurs, kurš fatāli krīt par upuri cilvēka medībām, ir novecojis, sarētojis un tomēr – pati pilnība. Gluži kā visu pasaules mītu simbolisks pārstāvis. Salmans Rušdi ugunsputns kā neiznīcināms, arhetipisks greizsirdības apliecinājums dedzina savas iemīļotās gadiem, gadsimtiem mainoties. Kaislei un čukstiem mijoties, greizsirdības liesmas iznīdē cilvēku. Ļoti krāšņs stāsts, kurā var iepazīt arī indiešu kultūras tradīcijas. Ingo Šulces stāsts, kurā galvenais tēls ir mobilais telefons, arī ir simbolisks – ar vienas ierīces palīdzību tiek atspoguļota cilvēka vientulība. Mārgareta Atvuda, Džons Apdaiks, Kanifs Kureiši arī stāsta par kopā būšanas un vientulības bīstamo pāreju vienai otrā. Cilvēks var to nemaz nejust vai arī tik ļoti pārdzīvot bailes no nāves, ka vientulība kļūst par vienīgo sabiedroto.Gabriels Garsija Markess visai ātri izstāsta kārtējo neparasto mīlasstāstu par neizdziedināmi slimo senatoru un kādu nejauši sastaptu skaistuli. Sjuzena Zontāga liek ievilkt elpu un piedāvā izbaudīt epistulārā žanra savdabību. Galvenajā lomā vēstules, nenogādātas, neaizsūtītas (spoku vēstules), pēcnāves, nejauši atrastas, pazudušas, mīlestības, kaisles paudējas, aizvainojuma pilnas…Vudijs Allens ir lielisks stāstnieks ( kā režisoru viņu vienkārši mīlu, kā stāstnieku atklāju pagājušajā gadā, kad izlasīju šo); viņš stāsta piemiedzot aci, pasmīnot par snobiem un to padotajiem, un vienkārši cilvēkiem un viņu muļķīgajām vājībām. Arturs Millers no mazas mušas (buldoga) pūš lielu notikumu pusaugu zēna pieredzē. Rotaļīgi un tajā pašā laikā ļoti reālistiski. Īsts pieaugšanas stāsts. Nadīne Gordimera liek līdzpārdzīvot Āfrikas bēgļiem – ļoti skaudrs stāsts par kādas ģimenes izdilšanu kara un baiļu apstākļos. Pols Terū avantūriski ierauj lasītāju absurdā stāstā par bērnu pirkšanu un pārdošanu, un bīstamajiem sakariem. Amosa Oza stāstā cietādainais, raupjais tēvs gandrīz raud par zaudēto dēlu, savu trauslo, jūtīgo zēnu, kurš cenšas kāpt pāri savai Dieva dotajai dabai un pārsteidz tēvu, un ir nolemts bojāejai. Tēvs raud gandrīz, jo klūp pats pirms savas aizmirstības, vēl paspējis pirmoreiz dzīvē noglāstīt kāda cita zēna galvu. Njabulo Ndeble (mans atklājums) pārdzīvo līdzīgu sāpi, bet pavisam citādi. Klaudio Margisa stāsts izskan kā monologs, ko sapratīs ikviens, kuru mocījis bezmiegs.

Ir vēl …, bet mani sāk pārņemt rudens nogurums, pat aprakstot visu šo krāsainību. 🙂

Iespaidīgi, domāt rosinoši, pārsteidzoši, mazliet rotaļīgi un arī piezemējoši – īsta rudens stāstu deja, kas atbilst jebkuram cilvēka noskaņojumam.

Iesaku.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

5 comments

  1. Es arī šo kaut kad pasen izlasīju, piekrītu ieteikumam 🙂 Vislielāko iespaidu uz mani atstāja Artura Millera un pašas Gordimeres stāsts.

    Like

  2. Man arī ļoti patika Millera ideja par it kā aiziešanu pēc sērkociņiem, un…, lūk, notiek stāsts, kas izmaina dzīvi…

    Like

  3. Atpakaļ ziņojums: Svētdienas rīts. “A-Z Book Tag” aptauja. | Kā grāmata

  4. Atpakaļ ziņojums: Dzīvotgribas pase. Nadīne Gordimera “Tikai teic vienu vārdu.” | Kā grāmata

  5. Atpakaļ ziņojums: (Ne)redzot (ne)redzēt. Žozē Saramago lasīšanas/ klausīšanās pieredze. | Kā grāmata

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: