Iztēles pārākums. Greiems Džoiss „Some kind of fairy tale”

lejupielāde (1)

Katrs mēs esam citāds. Un liela laime ir šo savu citādību mīlēt un izaudzēt pašpietiekamībā.

Atceros sevi kā mazu meiteni, kas klusām slēpa visādas slepenas domas. Un to man bija tik daudz… Es slēdzos telpās, kurām bija durvju krampīši, un ļāvos iztēlei. Kā pusaudze kautrējos no vēlmes bieži palikt vienai un cīnījos ar šo savrupību, iekļaujoties, izklaidējoties un cenšoties būt pavisam normālai… Par laimi, man nācies satikt tos dažus tuvos, savējos, un nu es varu ļauties laimei būt pašpietiekamai. Nu gandrīz…

Greiems Džoiss ar savu „Some kind of fairy tale” ir gan uzjundījis manī atmiņas par iztēles raisītajiem brīnumstāstiem, gan stabili iekārtojies mīļāko rakstnieku saraksta virsotnē. Domājams, uz palikšanu. Pēc grāmatas izlasīšanas man gribas apturēt visu atpakaļsasaukto izjūtās un paturēt gluži kā mīļu bērnu klēpī. Šī ir grāmata tiem, kas zina, kas ir brīnumstāsti un jebkad ir ticējuši tiem. Un es pilnīgi noteikti esmu šīs grāmatas auditorija – es arī lasu pasakas, tajās dzīvojot. Vienmēr.

Brīnums ir duāls, tam nav pretmetu, tas vienlaikus sastāv no šausmām un apbrīna, tas ir valdzinošs un atbaidošs, aizrauj un liek trīcēt no bailēm…

Stāsts aizsākas mūsdienu Anglijā. (Vidi uzsveru, jo, lai gan darbs un tēli tajā ir mūsdienīgi, nodaļu iesākumos citēti ļoti senas īru tiesas sēdes protokoli, kuros atspoguļota kādas sievietes nonāvēšana, kurā notiesāts viņas vīrs, kas uzskatīja, ka viņa sievu nolaupījuši meža gari un viņas vietā atdevuši ģimenei raganu. Respektīvi, laikiem mainoties, stāsti atkārtojas.) Galvenā varone Tara ir pazudusi pirms divdesmit gadiem pēc pastaigas mežā. Un nu, Ziemassvētku laikā, atgriežas. Māte, viņu ieraugot, zaudē samaņu, tēvs neatpazīst, brālis nevar izšķirties starp neticību brīnumam un dusmām. Noticēt notikušajam patiesi ir grūti – Tara nav kļuvusi ne par kripatiņu vecāka, lai gan pati apgalvo, ka savā brīnumainajā pazušanā aizkavējusies vien pusgadu. Ko stāstīt viņai ir daudz – mēs uzzinām par jājēju uz balta zirga, kas viņu aizved uz ciematu, kurā ir brīnumains ezers, kas liek Tarai izjust vēl neiepazītas sajūtas. Par komūnu, kurā nu viņai jāmitinās bez iespējas brīvprātīgi atgriezties. Bet apjukumu raisa tas, ka atrast šo vietu nav iespējams, ka 20 gadu laika griezums nav iešķērējis Taras fiziskajā ķermenī ne mazākās novecošanās pazīmes, un tomēr sastaptā sieviete ir gan nobriedusi, gan kļuvusi neticami vieda. Viņai ir sešpadsmit, un sešu mēnešu laikā viņa ir piedzīvojusi vairāk nekā simtgadnieks. Kas radījis šīs spējas? Jūs saņemsiet atbildes un, ja vien kaut kripatiņu ticat iztēles radīto brīnumu iespējai materializēties, noticēsiet.

Šī grāmata varētu patikt lasītājam, kas mīl mežu un izjūt patiesu prieku tajā pabūt vienam (gan smaržu, gan skaņu, gan domu pavērtā plašuma dēļ), varētu patikt ikvienam, kas reiz ir aizrāvies ar mītu lasīšanu (kur pasaka iet rokrokā ar realitāti un neliek par to neticīgi raustīt plecus), kas zina, kas ir arhetipiskā domāšana un kolektīvā zemapziņa (kaut intuitīvi).

Ļoti interesanti bija izsekot gan Taras vēstījumam, gan psihiatra Andervuda (Underwood….) pētījumiem un atsauksmēm uz Freida teorijām, paužot atzinumu, ka tieši traumas rada fantāzijas. Grāmata ir pilna simbolu, kurus šifrēt ir ārkārtīgi interesanti. Un, jā, ir par ko padomāt, piemēram, par cilvēkiem, kurus tīri labi apmierina pīterpeniskā pasaule un kuri nemaz tā īsti nevēlas pieaugt, un tā nav nekāda priecīgā pasaka, lai arī pilna piedzīvojumu. Pasaka kā izdzīvošanas rokasgrāmata.

“The unrealistic nature of these tales (which narrowminded rationalists object to) is an important device, because it makes obvious that the fairy tales’ concern is not useful information about the external world, but the inner process taking place in an individual.”  Ļoti patīk šī atziņa, ko pauž zinātnieks un psihoanalītiķis Bruno Betelgeims; tā kopumā arī uztvēru šīs grāmatas galveno vēstījumu.

Šī grāmata nomierinās satrauktos prātus un teiks,

ka dzīvē ir tādi brīži, par kuriem labāk nemaz visu nezināt,

tā ironizēs

par mūsdienu cilvēku māņticības kultu, kas sakņojas māņticības pilnīgā noliegumā,

tā liks samierināties, pieņemt, saprast un noticēt, un ļaus lasītājam nevis smalki nodoties realitātes interpretācijai, bet gan izdzīvot to.

Un atcerieties, ka īstā brīnumpasakā nav ne pamācību, ne skaidrojumu. Tos lasītājs rod sevī pašā, ar patiesu prieku vērojot pašpietiekamības pieaugumu.

Žēl, ka šis autors nav tulkots latviešu valodā (vai esmu ko palaidusi garām?)?…

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

4 comments

  1. No sākuma piesaistīja grāmatas nosaukums un vāka attēls. Pēc apraksta spriežot, būs saistoša un intriģējoša! Pievienoju pie nākotnē lasāmo darbu saraksta. 🙂

    Like

  2. 🙂
    Greiems Džoiss ir brīnišķīgs rakstnieks. Un šī varētu būt grāmata, ar kuru sākt viņu iepazīt. Tiešām laba fantāzijas literatūra.

    Like

  3. Izklausās perfekti labi. Uzreiz atcerējos “Mitago mežu”. Būs jāsameklē un jālasa.

    Like

  4. Vides, zemapziņas ietekmes un fantāzijas līdzības ir, jā … Noteikti iesaku 🙂
    P.S. Es savukārt gaidu ziņas no Marsa.:)

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: