Dievaiņu priekšnojautās. Richard Matheson “Hell House”

hel

Ir dienas un nakts izjūtas, kuras reizēm visādiem māņu manevriem iespējams saplūdināt tā, ka biedējošais, kaislīgais un nereālais tiek dienai un ritmizētas darba stundas – naktij. Arī šausmināties dienai nepiestāv, tādēļ Ričarda Matesona “Hell House” atstāju vienam tumšam rudens vakaram. Un tik un tā sanāca aizrauties un kulminācijas izjūtas izbaudīt tieši dienā. Grāmata- šausmu žanra klasika.

Vispār līdz šim lasītais attiecīgajā žanrā ļoti mazā mērā mani ir iespaidojis (izņemot karali Kingu; šīs grāmatas kontekstā der pieminēt to pašu „Mirdzumu”). Skatoties filmas, gan mēdzu pabaidīties un apēst vairāk, līdz transam līdzīgās kustības atslābst, bet, jāsaka, pēdējos gados tādu labu skatāmgabalu arī palicis krietni mazāk. Tad jau labāk veco, labo Hičkoku noskatos vēlreiz – gaumīgi, ironiski, interesanti un, jā, arī drusku biedējoši.

Spoku apsēsta māja ar aizmūrētiem logiem ir pamatdarbības vieta. To izpētīt dodas kāds zinātnieks kopā ar savu sievu, medijs un ekstrasenss ( nopietna komplektācija), kam uzdevums rast vai nerast pierādījumus aizkapa dzīves eksistencei. Protams, lasītājs gaida un zina, ka pierādījumi būs.

Autors liek lietā visādus klišejiskus un arī negaidītus paņēmienus, lai pabaidītu (starp citu, viens no biedējošākajiem elementiem man šķita tieši valodas izmantojums spoka sarunā ar vienu no varoņiem, kurā viņš divu grāmatas lappušu garumā atkārto vienu un to pašu frāzi, tā pakļaujot sev upuri…).

Bailes ir viena pamatemocijām, tā ļauj cilvēkam piesardzīgi kustēties pa trauslo dzīves mīnu lauku, parasti savu ikdienas ritma modeli veidojot tā, ka šī emocija tiek apklusināta, līdz… tiek iekustinātas kādas pamatdziņas (piemēram, grāmatā akcentētas dažādu izvirtību ietekme uz cilvēka prātu un spēju paust savu dzīvniecisko dabu, arī nogalinot…). Bailes pārņem arī tad, kad saproti, ka tas, kas iepriekš pakļāvies paša kontrolei, nu kļuvis pilnīgi nevadāms. Iztukšota, bezpalīdzīga gribas paralīze ir lielisks spoka manipulācijas veids. Tomēr grāmatā teorijas par paralēlo pasauļu eksistenci uztur spēcīgu strīdus pozīciju – varbūt tomēr šī neparastā eksistence ir mūsu pašu sakrātā indīgā enerģija, kas ir haotiski un iracionāli virzīta?

Un apsēstie pētnieki apgalvo:

Es drīzāk miršu, nekā došos prom…

Cik asredzīgi…

Bijušais mājas īpašnieks Belasko, sātaniski skaistais vīrs ar īpašajām kinētiskajām spējām, ir dēmons, ar kuru jācīnās tiem, kas devušies māju un tās iemītniekus izpētīt. Kam lemts palikt dzīvam un cīņu uzvarēt? Acīmredzot tam, kurš iemācās pārvarēt bailes.

Ja tici, atrisinājums ir tevī pašā…

Baiļoties, lasot grāmatu vai skatoties filmu, ir interesanti. Tas ir kā slepens čuksts, kas atklāj noslēpumu, pašam uzklausītājam paliekot drošībā. Silts, mīksts dīvāns, kafija ar medu un spoku māja, dievainīgs noskaņojums un jocīgas vibrācijas… tajā kaut kas ir…

Ko es darītu, ja….

dzirdētu trokšņus, kas ir pārāk reāli, lai tos piedēvētu spilgtai iztēlei;

nedabiski ātri justu virzāmies apkārtējo fizisko pasauli, iespējams, pat sajūtot ko līdzīgu nāves tuvumam;

netiktu ārā no slēgtas telpas;

zaudētu laika izjūtu…

Protams,…nobītos… Un, cik labi, ka aizverot grāmatu, tās lappusēs tiek aizšķirtas arī lasītāja bailes.

Interesanti parapsiholoģiskie pētījumi, aizraujoši notikumu apraksti, šis un tas, kas pārsteidz nesagatavotu, arī intensīva medību spriedze – labs iemesls ļaut atdzist kafijas krūzei.

Drīz padalīšos iespaidos arī par šo autora grāmatu.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: