Meklēt vai nemeklēt? Sevi… Tāds ir jautājums. Amēlija Notomba „Enemy’s Cosmetique”.

vvvTurpinot pēcgaršu sačāpstināšanu pēc Hektora atziņām, jau minēju, ka trāpījās man arī izlasīt Amēlijas Notombas „Enemy’s Cosmetique”. Un šis grāmatu mikslis vēl jo vairāk nostiprināja to pārliecību, kuru jau sen esmu atradusi pati sevī gan ar dzīves šādu tādu bakstījumu, gan ar grāmatu palīdzību. Viss ir nevis tur, ārā, bet iekšā – pašā. Viss pašā atrodams. Gan tuvākais, gan naidīgākais. Gan iesākums, gan nobeigums. Un tā mēs to dzīvi arī laižam – caur sevi, tik dažādi paskatoties uz vienu un to pašu notikumu, lietu, cilvēku.

Kāds varbūt sauks šo grāmatu par depresīvu (pēdējā laikā izjūtu stipru nepatiku pret šī jēdziena lietošanu vietā un nevietā), bet tā trekni un nežēlīgi turpina Hektora liriskos meklējumus cilvēkattiecību mūžīgajā problemātikā. Nē, nevis turpina, bet pieliek izsmējīgu izsaukuma zīmi. Viss ir tevī, mīļo lasītāj!

Vai esat kādreiz sarunājušies paši ar sevi? Pat skaļā balsī… Varbūt imitējuši kādu sarunu pie spoguļa?

Grāmatas lielākā vērtība ir dialogi. Ļoti spraigi, stāsta intrigu uzkurinoši un aizraujoši. Jāatzīst, tas, šķiet, ir autores spilgtākais izteiksmes veids – piesātinātas, daudzslāņainas sarunas, kuru koncentrētība paver lasītājam daudzus izzināmus avotus, piemēram, saistībā ar konkrēto stāstu vērts iedziļināties arī Paskāla filozofiskajos spriedumos par cilvēka dabisko pārākumu un pretrunīgo vārgumu. Arī par jansenismu jeb cilvēka unikālo spēju iekšējos pārdzīvojumos vēl vairāk saasināt vainu. Vai par Maksa Štirnera „egoistu savienības” ideāliem.

Tad nu, lūk, tas mazumiņš, ko drīkstu grāmatu nelasījušajiem atklāt, ir divu nepazīstamu cilvēku sastapšanās lidostā laikā, kad viens no viņiem gaida aizkavējušos reisu. Otrs uzsāk sarunu un to nemaz negatavojas beigt… Uzstājīgi, apsēsti, uzmācīgi.

Kam gan nepieciešami psihoanalītiķi, ja katrā lidostā ir pilns ar dīkdieņiem, kas gatavi citu uzklausīt.

Pats interesantākais šajā stāstā ir tas, ka upurim tik tiešām nav, kur sprukt, un viņš ir spiests klausīties, arī atbildēt un jautāt pats. Vienā brīdī viņš ir neveikla marionete dīvainā varmākas rokās, bet jau citā  – pārņem izbrīns par sadistisko prieku, ko sagādā otra ciešanas.

Dzīve ļoti bieži piedāvā dažādas saspēles un mainīgas lomas – ar to derētu rēķināties visiem tiem, kam šķiet, ka nu viņi ir ņēmuši virsroku. Viens brīdis…, un tu jau esi mazs, neveikls knislis ar norautu spārnu… Un izrādās, kādaprāt, vardarbība var būt ļoti vīrišķīga rīcība.

Kosmētika šoreiz nav nekāds pūderis vai skaistumkopšanas elements, bet gan vesela morāles principu sistēma, kas itin labi ļauj slēpties visām sociālajām lomām un atkailinātajām patiesībām, kas mājo mūsos … pašos.

Savukārt ienaidnieks…, ienaidnieks ir patiešām īsts un arī vārda cienīgs, tikai veiksmīgi sistematizējies principu kārtojumā.

Stāsts par pašapmānu, atbildību un cīņu ar rīcības sekām. Atzinums par cilvēka tumšajiem dvēseles nostūriem, protams, nav unikāls un svaigs, bet ļoti vērtīgi to vēlreiz atcerēties, pirms spert bramanīgus soļus kārtējā dzīves ringā.

Šī nav depresīva grāmata, lai arī gana tumša, bet tieši tādēļ ļoti atbilstoša dzīves mīlētājiem, kas ļoti labi zina krāsu apļa pretmetus un mainīgumu.

Vēl neesmu pilnībā izveidojusi viedokli par A. Notombu. Pasen lasīts arī latviešu valodā tulkotais. Darbu valoda nav krāšņa un poētiska, bet patiesībā… hm, pat satriecoša savā precizitātē un tiešumā, arī cinismā. Man patīk un aktīvi rosina autori lasīt vēl. Jo ir patiešām interesanti.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: