Atmiņas par bērnību. Jeannette Walls “Glass Castle: Memoir”

11

Dzīves harmonija droši vien sasniedzama, nokļūstot optimālā viduspunktā, no kura kā saules stari nevainojamā līdzsvarā sveras un, nevienai ar savu smagnējību citu nenomācot, cilvēku aptver dažādu īpašību kopums. Jāpiedzīvo arī smagas lejupkrites, kas liek kārpīties un celties, lai galu galā sasniegtu kārotās virsotnes. Tā veidojas stipras personības. Tikai būtu lieliski, ja šie sasniegumi un kritieni uzvestos gluži sinhroni. Jāsaka gan, ka spēja nonākt jau minētajā viduspunktā ir lielā mērā atkarīga no mūsu bērnības pieredzes.

Grāmata „Glass Castle: Memoir”” ir galējību stāsts, kuram kā realitātei (autore stāsta savu bērnības pieredzi) ir pat grūti noticēt. Un, lai arī tajā netrūkst ne sāpju, ne asaru, ne arī prieka, kas varētu darboties kā labi ieeļļots kompensācijas mehānisms, tomēr kaut kā ir pārpārēm… par daudz…

Šoreiz neiztikšu arī bez konkrētu notikumu minēšanas (uz daudz ko lasot reaģēju ļoti emocionāli)…

Žurnālistes neparastais dzīvesstāsts atklāj patiesību par viņas māti un tēvu, kas visu savu dzīvi dzīvojuši kā piedzīvojumu meklētāji, pulcinot ap sevi pietiekami lielu ģimeni (bez galvenās varones ir vēl vecāka māsa un brālis, kā arī kāds miris mazulis…).

Lasītājam, kuram ir pietiekami attīstīta empātija, varētu būt grūti aptvert, kā ir iespējams, ka māte ļauj savai trīsgadniecei gatavot sev ēdienu, piepildot ūdeni katlā ar krūzītes palīdzību (jo lielais trauks tai ir par smagu), darbojoties ar gāzi un uguni, rēķinoties ar bīstamu seku iespējamību. Sekas ir, un tie ir smagi apdegumi, ilgstoša ārstēšanās slimnīcā…, kas liekas īsta laimes zeme, jo tur beidzot ir pašai sava istaba, iespēja skatīties TV un pirmoreiz nogaršot košļājamo gumiju.

 Kā vērtēt mātes vienu no praktiskās dzīves mācībām, kas ir veikls paņēmiens, kā nomazgāties glāzē ūdens…? Kāpēc naktī ir steigšus jāpako mantas (katram – viena) un jādodas no vienas mītnes uz citu, vāri atsaucoties tēta piedāvājumam mesties jaunos piedzīvojumos…? Kāpēc ņaudošs kaķis ir jāizmet no mašīnas, ja tas kļūst kādam no vecākiem traucējošs (kaķim nu būs daudz interesantāka dzīve, nevis trula, paklausīga mājdzīvnieka liktenis!)?

„Kur mēs dodamies, tēt?”

„Kur acis rāda!”

Ja mazākā bērna reakcija ir sajūsmināta pakļaušanās saviem dieviem – vismīļākajiem vecākiem pasaulē -, tad pusaudži to izjūt kā sūru nolemtību, un iepriecinoša šādas dzīves baudījumā ir visai maz… Dzīvot pasaulē, kurā ugunsgrēks var izcelties jebkurā mirklī. Kurā bērni tiek audzināti kā savvaļas koki, kas visskaistākie izaug tieši tāpēc, ka cīnās par izdzīvošanu, nevis tiek pastāvīgi laistīti un mēsloti.

Un tomēr lasītājs nevar neņemt vērā arī to bērna pieredzi, ko paklausīgajam mājdzīvniekam diez vai lemts piedzīvot. Piemēram, tēta dāvinātās zvaigznes Ziemassvētkos (kas ierasti tiek svinēti nedēļu pēc īstā datuma, jo tad var tikt pie kādas izmestas eglītes un košiem dāvanu papīriem) vai sapņi par stikla pili tuksneša vidū, ko tēvs ar savām inženiera zināšanām pratīs aprīkot ar dabai draudzīgiem materiāliem un saules baterijām. Vai jūs zinājāt, ka nedrīkst ēst nogalināta baltā lāča aknas, jo tajās ir pārmērīgi liels A vitamīna daudzums, kas cilvēkam var būt letāls (viena no svarīgākajām dzīvesprasmēm (kāpēc gan?), ko blakus veiklai manevrēšanai ar ieročiem arī iemāca tēvs)? Un mammas spēlētās klavieres mājas pagalmā…

Ja jums šķiet, ka es grāmatas saturu nu atklāju par daudz, apsolu, ka tajā ir vēl pārpārēm negaidītu un šokējošu pavērsienu, notikumu un atziņu.

Apbrīnojami (vai likumsakarīgi?) ir tas, ka, šādos apstākļos izdzīvojuši, izaug lieliski, talantīgi cilvēki, kas cītīgi krājuši ietaupījumus un sekojuši uzstādītajiem mērķiem. Tas nekas, ka tos vienā nejaukā dienā piedzēries tēvs piesavinās sev, krājumus var veidot no jauna. Gribat dzīvot labāk? Sapņojiet un rīkojieties! Tā vienmēr ir vērtīga cīņa ar balvu rezultātā. Un pa vienam, atbilstoši vecumam, kā skaisti gulbji no ligzdas bērni laižas savā lielajā dzīvē.

Tomēr vecāki nemaina savus uzskatus un dzīvesveidu, kuru pieraduši piedzīvot. Pat tad, ja mantojuši veselu bagātību…

Divas atziņas no dīvaino vecāku bagāžas, kas palika spilgtā atmiņā:

Māte:

„Katrā cilvēkā ir kaut kas labs. Par to arī viņu jācenšas mīlēt.”

„Pat Hitlers?”

„Hitlers bija veģetārietis un mīlēja suņus…”

Tēvs par dzīvi:

Neviens no mums dzīvs tāpat no tās ārā netiks..

Grāmata, kas lika man raudāt kādā karstā vasaras dienā. Par bērnības traumām un to kompensācijas mehānismiem, kas reizēm nemaz tik labi nedarbojas…

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: