Detaļu spožums. K. Atkinsone “Lietu vēsture” un komentāri par turpinājumiem…

lietu-vesture

Atceros bērnībā lasīto „Kapteini Grantu” un to, kā cīnījos ar samērā daudziem grāmatas posmiem, domājot – kam gan nepieciešams tik sīkās detaļās visu aprakstīt… Paslepus šķīru pāri lappuses un lepojos ar „izlasīto”apjomu. Toreiz „detaļu spožums” mani nevaldzināja nemaz. Gribēju notikumus, kulmināciju, vēlams, pārsteidzošu atrisinājumu!

Tad šobrīd tieši autora radītie smalkumi, īpatnās nianses ir tas, ko meklēju notikumiem cauri.Jo ar detaļu palīdzību ir iespējams vienu sižetu atspoguļot simtiem dažādās nokrāsās, kas savukārt liek atpazīt rakstnieka stilu.Tieši detaļas liek smieties, just aizkustinājumu vai mulsi vēl tikai nojaust gaidāmās emocijas un galu galā iemīlēt pašu autoru.

K.Atkinsone ar gluži neiespējamiem (nu, kurš gan var iedomāties, ka grāmata par šausminošiem noziegumiem varētu likt lasītājam smieties) paņēmieniem spoži atklāj dažādus (un to tiešām ir neskaitāmi daudz) iekšējus iemeslus, kādēļ pasaulē tiek darīti noziegumi.

Pēc kārtas

„Lietu vēsture” ir brīnišķīga grāmata. Lai gan šis nedrīkstētu būt apzīmējums stāstam, kurā atklātas trīs vēsturiskas (sen novārtā pamestas, jo neatklātas) lietas – neparasta mazas meitenītes pazušana bez pēdām, nelaimīga sakritību (vai tomēr – nē) sērija, kā rezultātā tiek nogalināta advokāta meita, kādas ģimenes asiņainas vardarbības stāsts. To galvenais apvienojošais elements ir izmeklētājs Džeksons Broudijs. Un tomēr no apzīmējuma neatteikšos, jo šī grāmata apbrīnojami tieši liek izjust dzīves smalko ironiju. Romāns pilnīgi noteikti neatbilst detektīvžanra standartiem, tā vairāk ir ģimenes (vairāku ģimeņu, plaša apjoma savijums) drāma ar ļoti dziļu iekšpuses atklāšanu, kurā būtiski rast risinājumu, ko vislabāk tomēr var izdarīt tieši profesionālis.

Noziegumi seni, bet to sekas rodamas tagadnē, to veicēji ir nožēlojami un viņu motīvi ir smagi, nereti uz dažādām traumām vai spontāniem lēmumiem balstīti. Lasītāj, mēģini šos smalkumus salasīt kopā un, no tāluma piemiedzot acis, savietot vienu lielu dzīves puzli, ieraugot to, kas notiek, ja, piemēram, kādā ģimenē noziegumi tiek, nevis netiek izdarīti… Jo ikvienā šajā stāstā, ko cītīgi šķetina Broudija kungs, varēja arī nepārtrūkt iekšējo noslēpumu ķēde, ļaujot visam ritēt gausu, rutinētu, noziedzīgu domu miglā tītu gaitu.

Līdz 109. lappusei šo grāmatu lasīju, galvenokārt tverot lielisko autores asprātību. Es tiešām daudzviet smējos. Jā, jutos uzjautrināta – par spīti noziegumiem. Savukārt minētajā grāmatas vietā aprāvos un sāku to lasīt jau ar citām maņām. Un patiesībā sajutos visai neērti lasītāja pozīcijā, jo, protams, zināju, ka notikumi var tikt saistīti ar visšausmīgāko, bet lasot un smejoties es tomēr cerēju, ka tā nebūs. K. Atkinsone ar meistarīgu rakstniekspalvu vārdu pa vārdiņam sadrumstaloja visas klišejas. Es biju izsmējusies, tad sarāvusies palielā pretīgumā, šur tur vīlusies, daudz teikumu kā pērles pārlasījusi vēlreiz – un kopumā, gluži kā izejot cauri dažādiem slāņiem un emocijas, tīras un asas, izjutusi, guvu īstu lasītāja baudu. Tā ir dzīva grāmata ar kolorītiem tēliem – viņi visi ir interesanti, sākot ar simpātisko Džeksonu, viņa jauko meitu, šķirto sievu un beidzot ar pārsteidzošo Binkiju un šķietami garlaicīgo Amēliju. Liekas, tas ir ļoti rūpīgs rakstnieces darbs – katram tēlam piešķirt nozīmīgu lomu visu notikumu loģiskas secības demonstrācijā lasītājam.

Lai gan man ne pārāk patīk lasīt grāmatas, kurām ir vairākas daļas, ķēros arī pie latviski tulkotā grāmatas turpinājuma, kurā atkal noziegumus izmeklē Džeksons Broudijs. „Kur ir, tur rodas” lasot, jau rēķinājos un gaidīju līdzīgu pārdzīvojumu, tomēr – nē… Šī, manuprāt, spēlējas ar tādu kā detektīvžanra parodēšanu– te smiekli caur asarām, te groteska, ironija noslēgumā. Grāmata būtu patikusi labāk, ja tajā nebūtu noziegumu, ja detektīvs nebūtu tik ļoti neveikls un krievu izcelsmes sieviešu tēli nebūtu tik triviāli. Simpatizēja rakstnieka Martina tēls – sajutu angļu literatūras smaržu.

97816

Lai mazliet izjustu grāmatu polifonisko skanējumu:

  • Ja meitas gulētu visu laiku, Rozmarija nemaz nepārdzīvotu, ka ir viņu māte.
  • „Es esmu atradusi Jēzu!” „Ak tā,” Glorija sacīja. „Un kur tad viņš bija?”
  • Kur atrast laiku, lai iegūtu laiku?
  • Ja skriesi mūžīgi, tad atgriezīsies sākumpunktā – jo telpa ir izliekta, vai tu to zini?
  •  Viņam patika pārslīdēt no vienas identitātes uz citu, ieslīdēt spraugās..
  • Pasaule viņa galvā bija daudz, daudz labāka par pasauli ārpus galvas.
  • „O,” un Džeksons nemaz nebija aptvēris, ka tik mazs vārdiņš var skanēt tik nepanesami skumji.
  • Cik savādi; kaut kas pilnīgi negaidīts tomēr var nepārsteigt itin nemaz.
  • Kas ir īstie noziegumi? Kapitālisms, reliģija, sekss?.. cietsirdība, vienaldzība?

Lai arī turpinājums īsti nepiesaistīja, es tomēr pabeigšu lasīt Broudija sēriju – ir vēl trešā, latviešu valodā neiztulkotā grāmata.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: