Vainas apziņas šķērsielas. Ijans Makjuans “Amsterdama”

file13697565_Amsterdama_L

Baudu sauli un kāpju jumtos, „Amsterdamu” piemirstot. Tomēr ik pa brīdim tā par sevi atgādina, tāpēc tomēr apsēžos, lai fiksētu…

Tāds mazliet apjucis lasītājs jūtos. Lai gan viss, kas grāmatā atrodams, nenoliedzami ir atpazīstams. Man vienmēr ir patikušas grāmatas, kas parāda dzīves īstenību bez grima. Tomēr, jāatzīst, ka vieglāk ir dzīvot, ja personiskā izpratne par dzīves laikā apgūtajiem jēdzieniem, attaisnojas… Reizēm tas, kas ir skaidri definēts, izrādās tāds nemaz neesam. Piemēram, mīlestība, kas nemaz nav mīlestība. Vai draudzība, kas drīzāk ir naids. Tā ir pasaule, kurā „kaut kas.. sagriezies šķērsām, un tajā nevar vainot ne Dievu, ne viņa neesamību”.

Mollija, kas nu jau mirusi, patiesībā ļoti dzīvi turpina demonstrēt savas īpašās spējas apvienot cilvēkus, kas citādi nebūtu saistījušies. Džordžs, atraitnis, kas tīri labi iejūtas šajā lomā, jo beidzot liekulības vara ir atslābusi.

Un divi draugi – komponists Klaivs un žurnālists Verons -, kuru dzīves izvēles tiek veiktas saskaņā ar spēles „Vara. Slava. Nauda.” noteikumiem. Spēles pjedestāls savukārt ir Nemirstība. Jāsaka, tajā uzvarētāju nav. Un arī ar mīlestību, draudzību utt. neveicas – no laba drauga gluži nemanot iespējams pārtapt par „pasīvi agresīvu” liekuli.

Amsterdama kā vide, protams, ir lieliski izvēlēta. Sasaistāma ar grēku un visatļautības meklējumiem mazās ieliņās… sevī. Un vietu, kur var tīri vienkārši iegādāties šķietamu atrisinājumu tam, ja esi aizmaldījies ielu mudžeklī. Viens malks īpaši tev atvēlēta dzēriena, un tevis nav, bet par to, kas biji un kādēļ vairs nebiji, vēl ilgi runās daudzgalvainais spēlmaņu pūlis, skaļi „plaukšķinot”.

Kas mēs esam tajā brīdī, kad pēc vairāk vai mazāk liekulīgas astes celšanas un „noklusušas plaukšķināšanas” paliekam vieni – aci pret aci ar godīgu, uzticamu fotoobjektīvu? Un, kas notiks tad, ja tapušās fotogrāfijas nonāks atklātībā vismazāk vēlamā brīdī?

Ja kādam gribas pēc grāmatas izlasīšanas sajusties gaiši un iedvesmoti, šī tomēr nebūs īstā lasāmviela. Tā lasītājam dara zināmu, ka visam ir sava otra puse. Žēl, bet cilvēki aiziet – mirst no smagām slimībām, mirst atriebības dēļ, arī izjukusi draudzība var būt par iemeslu pārdomātai cietsirdīgai rīcībai, kas maskējas zem parādu pieprasīšanas. Bet… kas Makjuanam lieliski izdodas – viņš skaidri un gaiši pasaka, ka visam, ko tu dari, vienmēr būs sekas – iespējams, arī tik negaidītas un neticamas, kā tas atklājas grāmatas beigās – manuprāt, īsts šedevrs ir tieši noslēgums.

Katrā ziņā šis stāsts var atklāt jaunas šķautnes par cilvēku draudzības iespējām.

Prieks par grāmatas apjoma sabalansētību ar saturu – tā ir plāna, un šķiet, ja tā būtu biezāka, autora stila sistēmiskums, koncentrētība, pareizā „”injekcijas deva” būtu tikai zaudējusi. Uzbudinājuma, skumju dinamiskuma un cilvēkam – vājajam – saprotamo dziņu būtu par daudz.

Kāds kritiķis „Amsterdamu”ir nodēvējis par sliktāko rakstnieka veikumu, saucot to par „komēdiju bez līksmes”. Man gan liekas, ka šādu paradoksu kā pārliecību radīt lasītājā ir viens lielisks triks, uz kuru ir spējīgs rakstnieks, kam nav pielīdzināms neviens cits.

P.S. Ja iekšējo šķērsielu ir par daudz, iesaku pastaigāt pa jumtiem. No augšas viss ir labāk redzams…

2

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: