Kāpēc jāizlasa? Greiems Džoiss “Stormwatcher”

176335

Ir dažādi iemesli, kādēļ grāmata tiek izlasīta līdz galam. Es domāju – tāda grāmata, kuras lasīšanas procesā pāris reizes padomā – varbūt tomēr likt malā? Tādu grāmatu manā lasītājas pieredzē ir diezgan daudz, un lielākoties esmu bijusi gandarīta, kad tiku pāri, piemēram, aprakstošajiem ievadiem, neciešami detalizētajiem skaidrojumiem. Nē, nevis tiku pāri, bet saaugu ar rakstnieka stilu tā, ka visi valodas elementi pielipa un suģestēja, turklāt vēl ilgu laiku pēc grāmatas izlasīšanas.

Ir dažādi iemesli… piemēram, autors taču ir tādas un tādas prēmijas laureāts, tas nekas, ka murdzīgi, izlasi kaut vai tāpēc, lai pamatoti pakritizētu…

 Atceros laikus vasaras nometnē, kad vazājos ar Doku Ata „Manas dzīves rītu” un ilgi nevarēju tikt ar plāno grāmatu galā, darīju to visiem labi saprotamā skolas obligātuma dēļ… Skolas laiku literatūra gan nav īsti labs piemērs, bet izjūtas ir ļoti līdzīgas.

Reizēm izlasu arī tādēļ, ka žēl laika, kas veltīts lielai grāmatas daļai…

Nu, lūk, ar visu šo garo ievadu vēlējos pateikt, ka Greiema Džoisa „Stormwatcher” lasīšana izraisīja veselu pārdomu un atmiņu virkni tieši par grāmatas no vāka līdz vākam izurbšanas procesu.

Uzreiz varu sacīt, ka grāmatas lasīšana, lai arī bija pietiekami saistoša, tomēr lika domāt arī par iemeslu tam, kāpēc es to gribu ātrāk, hm, …piebeigt (?)…… Piemēram, asociācijas ar jau kaut kur lasītu. Visas tās laulātu pāru attiecību peripetijas ar vienlaicīgu mīlestības, naida un vēl visādu emociju pārbagātību – tik daudz rakstniekspalvas deldēts, ka oriģinālu risinājumu sastapt var visai reti, pārsvarā šāda veida grāmatas tikai vēlreiz kaut ko apliecina…

Sabīne un Džeimss ir diezgan klasisks pāris, kuru laulībā dzimušas divas meitiņas, kas diemžēl gana daudz pieredz un gūst dažādas traumas, vērojot vecāku attiecību nepareizības. Atvaļinājumu viņi nolemj pavadīt Francijā kopā ar vēl vienu pāri Metjū un Krisiju, kā arī Reičelu, kas palīdz meitu pieskatīšanā. Visi tēli, lai arī pietiekami kolorīti, ir diezgan nenoslīpēti, dažādas viņu rīcības ir nepamatotas un samērā maksimālistiskas, turklāt visi viņi (ieskaitot mazās meitenītes, lai arī viņām tas ir pilnībā piedodams) ir vienlīdz traki… Un, jāsaka, šī ir viena no retajām grāmatām, kurā man neiepatīkas neviens no varoņiem (ja nu vienīgi atkal – abas meitiņas).

Ko nu rakstnieks ir pratis lieliski verbalizēt – tās ir laika apstākļu maiņas, kas noris paralēli cilvēku attiecību izspēlēm. Ir tveice un sakarsusi āda, ir nojausma, ka tūlīt, tūlīt milzīs un postīs – vētra. Tomēr, lai arī vēstnešu ir daudz, to mirkli, kad spers zibens un dārdēs pērkons, un plosīsies vēji, tā precīzi noteikt nav iespējams. Ir tikai nojausma, ir visādi eņģeļi un dēmoni, kas nemitīgi cīnās, ir bērni, kas ārkārtīgi jūtīgi uztver visas pārmaiņas, un, jā, ir blīkšķis, kas, protams, rada sekas – pilnīgi iznīcinošas vai arī kā iespēju būvēt ko no jauna…

Šīs paralēles saistāmas ar dažādiem pagātnes un grāmatā attēlotās realitātes notikumiem – jebkura kustība atmosfērā nevar tikt regulēta, jo pakļaujas likumībām, ko nenosaka cilvēks. Nereti tieši tā notiek šķietami jauki iecerētajā cilvēka dzīves adījumā: atliek tikai vienam nejauši noirušam valdziņam palikt nepamanītam, un viss adījums ir vai nu izārdāms, vai kā pielabojams, bet nekādi vairs nevainojams… Un tas nekas, ka pēc negaisa cilvēks jūtas attīrīts, reizēm tveices ilgstoša ietekme liek arī gluži vai alkt pēc vētras, kas, iespējams, postīs un pat iznīcinās, bet pēc tās sekos atvieglojums…, aizķepušās poras būs attīrītas un visi netīrumi nomazgāti. Tomēr neviens nevar paredzēt, vai un kur zibens spers…

Atgriežoties pie grāmatas lasīšanas iemesliem, – Greiems Džoiss, protams, bija viens no tiem, jo viņa „Silent Land”, manuprāt, ir patiesi brīnišķīga grāmata, kas lika atgriezties pie šī rakstnieka vēl.

Un tad… grāmatas intriga – kas tad ir Džesijas noslēpumainā skolotāja, kurš no grāmatas tēliem ir tas, kas mazajā meitenes prātā vij savas domu vītnes un liek raisīties dažādiem neparastiem notikumiem??? Jā, jāsaka šis bija galvenais iemesls, kādēļ grāmatu malā nenoliku – intriga. Un šis jautājums burtiski vilināja šķirt lappusi pēc lappuses, lasīt un beigu beigās uzzināt…

Īsti nezinu, kurš literatūras žanrs būtu piemērojams grāmatai – tas ir psiholoģisks romāns ar fantāzijas iezīmēm – grāmata ir emocionāla, tās noskaņa visai „tumša”, jo galvenokārt demonstrē katra cilvēka purvu un tā dziļumu, kurā tad iespējams noslīkt, ja nepaspēj laikus izrāpties. Ir gana daudz misticisma un dažādas fantāzijas (arī pietiekami slimīgas, manuprāt…)

Brīdinu tos, kam nepatīk lēnas grāmatas – šī ir tāda… lasāma kā tveices izjušana – pa mirklītim, pa posmiņam, pa negaidītai vēja pūsmai vai temperatūras izmaiņām, un beigu beigās, lai arī nojaušama, tomēr neparedzama seko atslābšana…

Grāmatas morāle, protams, ir vēstījums par mīlestību, par to, ka tai vienmēr jāspēj pārvarēt šķēršļi un ka bez tās jēga mist šajā pasaulē ir maza, tomēr šīs atziņas atklāsmes veids konkrētajā romānā gan mani mazliet nomāca – ir, protams, tā, ka mūsos mājo gan labais, gan ļaunais, un dzīves ritējums ir atkarīgs no tā, ko sevī vairāk kultivējam, tomēr tik daudz melu, izdomājumu un pagātnes velnu stiepšanas līdzi, šķiet, nav gluži ikkatra cilvēka ikdienišķais nesums, kā to demonstrē visi grāmatas varoņi…

Par šo grāmatu savas pārdomas rakstu galvenokārt tādēļ, ka tās intriga un spēja iznēsāt manu lasītāja atturību un pretrunīgās izjūtas līdz beigām bija pat neticami saistoša (vēl vakar dažādu pienākumu veikšanas procesā vairākkārt padomāju – kurš no viņiem …kurš tad īsti?). Un saņemtā atbilde – gluži kā pēc nospiedošas tveices sekojošs, negaisa izraisīts atvieglojums…

Noslēgumā galvenās atziņas esence – grāmatā citētā Pāvila 1. vēstule korintiešiem (13:1-2), kas ir viens no slavenākajiem un skaistākajiem Bībeles citātiem par mīlestību, bet ne visi zina šīs vēstules 13. nodaļas iesākuma rindas:

„1. Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, bet man nebūtu mīlestības, tad es būtu kā dārdošs varš vai skanošs zvārgulis.2.Un ja man būtu pravieša dāvanas, un es zinātu visus noslēpumus un visas zinātnes, un ja man būtu pilnīga ticība tā, ka es kalnus pārceltu, bet man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.”

Šis citāts ietverts arī labi zināmās Kšištofa Keslovska filmas „Trīs krāsas: zilā” fināla ainā ar Zbigņeva Preisnera muzikālu apdari:

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: