Utopijas vēsturiskais mainīgums. Vladimirs Sorokins „Ledus”

lejupielāde

Lai izkāptu no lasīšanas komforta zonas ( sagribējās žanru dažādību), nolēmu atgriezties pie senākiem solījumiem, piemēram, atklāt sev Sorokinu viņa valodā. Un tikai tagad, ķeroties pie apraksta veidošanas, uzzinu, ka 9.maijā ciklā „teātris.zip” varēsim TV vērot šī romāna iestudējumu JRT.

Pilnīga nejaušība, kas pēc tādas nemaz neizskatās… (šis teikums ir kā ievirze romāna noskaņā…:) )

Sākšu ar to, ka „Putenis” man patika tik ļoti, ka zināju –  Sorokinu lasīšu vēl, bet pilnīgi noteikti – krievu valodā. Un, „Ledu” izlasot, es pat nevaru iedomāties šo grāmatu iztulkotu, īpaši par pirmo daļu runājot.

Grāmata, kura manā lasītājas pieredzē ir viena no tām, kuru gribas pamest, kādā brīdī varbūt arī mest pret sienu, bet beigu beigās sasūcas manī kā sasodīta narkotika, no kuras tagad netieku vaļā. Jā, šī lasāmviela mani šokēja, raisīja nepatiku (bija par daudz, bet sulīgi gan…), pārsteidza, atklāja un ļoti patika – tieši šādā secībā.

Salīdzinājumā ar „Puteni” ir pat iespējams secīgi atstāstīt sižetu, lai gan, šķiet, šis pārstāsts varētu līdzināties diezgan virspusējai fantāzijai.

Virstēma – pārcilvēka radīšanas, atlases ideja utopiskā pasaulē, kuru iespējams izveidot noteiktam cilvēku grupējumam.Tā varētu būt arī sektas definīcija. Aizverot grāmatu, pie šīs domas arī paliku – tā stāsta par cilvēkiem, kas atrodas savu ideju fanātiskā gūstā. Un tomēr… tā gan nopietni vēršas pie mūsdienu sabiedrības piesārņotās domāšanas ķidāšanas, gan ironizē par cilvēku – marionešu – tematiku.

Grāmatas vēstījums dalīts 4 daļās, un katra no tām rada pilnīgi citādu lasītāja noskaņojumu, nezaudējot jēdzienisko saikni. Sākotnēji iepazīstamies ar pašu ledu, ledus āmuru, kas ar īpašu vibrāciju palīdzību tiek izmantots, lai gaišmataini, zilacaini cilvēki, klauvējot pie ārēji līdzīgu cilvēku sirdīm panāktu viņu sirds atbalsi. Ja tāda neseko, tad paredzama vardarbīga iznīcība. Kaut kas līdzīgs nacistiskai rasu teorijai, tikai Sorokins tā savieno dažādu tautību cilvēkus visā pasaulē. Lai pilnība tiktu sasniegta, šādi – mokoši izejot cauri dažādām atdzimšanas stadijām – jāsatiekas 23’000 cilvēku. Un visi viņi spēj sarunāties ar sirdi. Viņiem nav vajadzīgas valodas zināšanas, miesiskas attiecības, viņi visi ir ārēji līdzīgi un galu galā vienīgie dzīvie, jo, kā uzskata paši, pārējā pasaule sastāv no mirušajiem, no gaļas mašīnām… Tā grāmatas pirmajā daļā satiekas prostitūta, students un biznesmenis. Viņi gan maina vārdus, gan raud par iepriekšējo dzīvi, gan sajūt nogurumu, gan …piedzimst no jauna.

2.daļu lasīju ar milzīgu aizrautību, sekojot kopienas izveides aizsākumiem ar ļoti detalizētu vēsturisko fonu. Vēstījums pausts „es” personā, un, to lasot, es sajutu autora meistarīgo sarunu ar lasītāju. Sākotnēji izraisīt emocijas ( jo spēcīgākas, jo labāk, un tas nekas, ka tās ir negatīvas), pēc tam ar saistoša stāstījuma palīdzību ļaut identificēties ar tā galveno varoni tā, ka šķiet tu sāc saprast un ticēt tam, kas izraisa spēcīgu pretreakciju. Idejas, kas šķiet pilnīga utopija un to īstenošanā pārkāptās robežas starp gaismu un vardarbību – nepieļaujamas, izkristalizējas skaidrāk un vairs neliekas tik nepamatotas. Jo mūsdienu sabiedrībā patiešām lielākā daļa dzīvo lietu dēļ, tās pat īsti nesaredzot, un varētu domāt, ka, jā, ir taču tā, ka cilvēki ir kļuvuši ciniski galvenokārt tādēļ, ka tā ir vienīgā aizsardzība pret biedējošo atklātību. Cilvēki rada un nogalina, rada un atkal nogalina… Un „runāt ar sirdi” var tikai izredzētie…

Grāmatas nobeigumā ar pāris instrukcijas lappušu palīdzību mēs varam iepazīties ar atveseļošanas sistēmas „Ledus” izmantošanas iespējām un sekojoši ar dažādu cilvēku atbildes reakcijām, to pielietojot. Kopsummā formula „žēlums, skumjas + vājums, nogurums + eiforija” darbojas un īstenojas vairāk vai mazāk līdzīgi. Šo daļu tad arī saredzu kā ironiju par utopisku ideju virtualizēšanas nepieciešamību 21.gs. cilvēka ikdienā.

Epilogs ar puisēnu, kurš spēlējas ar ledu un cenšas to atkausēt, ir kluss ievads grāmatas turpinājuma daļai ar nosaukumu „23’000”, kurā puisēna tēls vēl iegūs ļoti nozīmīgu skanējumu…

Grāmata noteikti neatstās vienaldzīgu nevienu – domāju: reakcijas varētu būt ļoti galējas. Man tiešām patika, arī tādēļ, ka lika man sajūsmināties par manu lasītāja – marionetes – lomu V. Sorokina rokās.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: