Mūžības trauslā mozaīka. Maikls Kaningems „Sniega karaliene”

TheSnowQueen-iPad-NYer-lg

Tiem, kas labi atpazīst grāmatas autora vārdu, tā būs īsta bauda Kaningema stilā: jau zināmi galvenie varoņi ( ir homoseksuālists, ir arī narkomāns, resp., visi, kas mazliet pazaudējušies šajā pasaulē), gana plašs kultūras backgrounds (“Bovarī kundze”, „Lieliskais Getsbijs”, Virdžīnija Vulfa, protams, H.K. Andersens) – tipiska autora kvintestence.

Slavenās H.K. Andersena pasakas kodi, domāju, arī ir atpazīstami vai ikvienam lasītājam. Sasalums, kas neļauj paust emocijas, mīlēt un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi; kāda liela spēka iedarbība uz mazo smilšu graudiņu – cilvēku -, kura pretspēks ir niecīgs un a priori zaudētāja pozīcijā. Un galu galā – tradicionāla pasakas noslēguma daļa, uzvara, aukstuma izkausēšana, mīlestības kulminācija. Vien jāatceras, ka bija gan drosmīgā Gerda, gan bezierunu šķēršļu pārvarēšana, kas acīmredzot Kaningema interpretācijā bija galvenais mīnuss abu brāļu Tailera un Bareta raksturu izpausmēs. Un, ja nav drosmes un ticības, visticamāk, arī uzvaras garša nav izbaudāma.

Galvenie varoņi ir, ai, cik vāji: Tailers, bāra muzikants, kas nespēj cīnīties ar narkotiku atkarību, Barets, kura asais prāts pilnībā bija pavēris iespējas uz izcilām nākotnes izredzēm, nu mitinās pie vecākā brāļa un mulst savos neskaitāmajos jautājumos, Beta izcieš ķīmijterapiju.

Viņi vairs nav jauni un spārnotu cerību pilni, viņi šķiras un samierinās, izjūt dzīves apziņas nevērtību, kož pirkstos par garām palaistajām iespējām.

Un, kad šķiet, ka nekas vairs nevar izdoties (aspirantūra netiks pabeigta, viss mūžs nostrādāts hipsterīgā salonā par pārdevēju, dziesma neizdosies tāda, kā iecerēts, un izskanēs kā veltījums aizmirstībai; galu galā arī cīņa ar vēzi šķiet bezcerīga), Barets, agnostiķis un skeptisks intelektuālis, sastopas ar vīziju – debesīs viņš ierauga īpatnu gaismu, līdzīgu ziemeļblāzmai, kas šķietami uzlūko tieši viņu. Un šis skatiens sasaldē turpmāko varoņu dzīves ritējumu: Beta piepeši izdziedinās, Tailers pārtrauc lietot narkotikas (nu…gandrīz), Barets dodas uz baznīcu… Pasaka?

Turpmākā sižeta izklāsts tomēr līdzināsies spoilerim, man kā lasītājai turpinājuma atklāšana šķistu īsta apzagšana. Tomēr neaizmirsīsim, ka darba autors ir Kaningems, kurš vienmēr ir pratis depresīvo savīt ar brīnumaino, un otrādi…

Darbā, protams, īpaša loma ir Anderesena metaforai par spoguli un ledus gabaliņiem, no kura jāsaliek ideāla mozaīkas kompozīcija. Saliksi mazliet citādi – mainīsies viss: notikumu izkārtojums, secība, atrisinājums.

Lasot grāmatu, likās, ka nemitīgi sekoju līdzi tieši atrisinājumiem un jūtu līdzi šiem ķēdes posmiem, kaut tomēr pēc tam seko atkal jauns sākums. Un, manuprāt, tieši ar ievadu, nevis nobeigumu izskan arī pēdējā lappuse. Tas ir aizraujoši – šādi lēkāt cauri notikumiem, saprast alegorijas un sajūsmināties par to izvēli, un nespēt paredzēt pozīciju – tu kā lasītājs esi notikumu aizsākumā, vai tomēr tas ir noslēgums?

Arī onkoloģiskā saslimšana izvēlēta ne tāpat vien: ir zināmas stadijas (nepieņemšana un samierināšanās, arī remisija un recidīvs) – tās visas ir arī dzīvē sastopamās stadijas, attiecināmas uz ļoti dažādiem notikumiem un pavērsieniem.

Amerikas prezidentu cīņas un uzvaras, kam lasītājs, jau labi zinādams Buša pārvēlēšanas un Obamas uzvaras faktu, seko līdzi, tā tiek ieņemts ļoti interesants līdzsekotāja statuss: es zinu, kas notiks, un ir ļoti interesanti vērot, kā tu, Tailer, dusmojies, pārdzīvo un sasaisti šos faktus ar savu dzīvi. Šādi arī lasītājs var uzņemties Sniega karalienes lomu.

Ja viss būtu tik vienkārši, kā Kajs pasakā saka: „Lai tik nāk vien! Es uzsēdināšu viņu uz siltas krāsns – un viņa izkusīs…”

Dzīvē pasakas elementi tomēr ir un paliek vīzija. Pat ne vīzija, iespējams, tur, debesīs, vienkārši lidoja lidmašīna? …

Ļoti patīk Kaningema maniere padarīt dzīvu ikvienu darba elementu: savu dzīvi dzīvo ne tikai grāmatas varoņi, arī kokaīna slēptuve, nekādi nepabeidzamā dziesma Betai, Ņujorka. Tas viss pulsē, dzīvo un sasalst līdz ar varoņu likteņiem.

Mazi mozaīkas gabaliņi:

Vajag mazāk šaubīties. Vajag rīkoties un pieļaut kļūdas.

Tā taču mēdz gadīties, ka viens un tas pats ir pilnīgas muļķības un patiesība vienlaikus.

 Grāmatu iesaku visiem autora cienītājiem, jūs noteikti nebūsiet vīlušies.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: