Dzīves ikdienišķās nianses. Alise Manro “Dear life”

lejupielāde

2013.gadā ar lielu interesi sekoju līdzi Nobela prēmijas literatūrā nominantu cīņai par laureāta godu, jo atkal  balvai izvirzīts bija arī H. Murakami. Tomēr uzvarēja kanādiešu rakstniece Alise Manro, kuras vārds man maz ko izteica. Toreiz iegrāmatoju savā poketbookā dažas autores grāmatas, lai tikai šopavasar, pa vidu miegam, darbam, dažām atelpas minūtēm un aktīvai dalībai gadalaiku spēlēs, vienu izlasītu.

„Dear life” iznākšana latviskajā tulkojumā (ja nemaldos, izcilās S. Brices darbs) vēl tikai gaida savu kārtu; es to noteikti vēlēšos iegādāties, jo vairākas reizes pieķēru sevi pie domas – „diez kā tas izskanēs tulkotājas sniegumā?” Autore pati ir sacījusi, ka šī grāmata ir viņas pēdējais darbs, un pēc tā izlasīšanas es pilnīgi noteikti ķeršos klāt pārējiem. Izcili stāsti – autore tiek salīdzināta ar A. Čehovu, tādā veidā akcentējot īpašo rakstniecisko meistarību dzīvu personāžu radīšanā. Katram lasītājam ir iespēja saskatīt kādu līdzību ar sevi.

Šo grāmatu lasot, jutos kā plaša mēroga viesībās, kurās pie viena galda pulcējas daudz no malu malām sabraukušu viesu, saistīti ar svētku rīkotāju visdažādākajiem iemesliem. Šoreiz šis iemesls ir cēls un triviāls vienlaikus – dzīve.

Patiešām – dzīvot, kā nu izdodas (vai – ne…), mums liek ļoti dažādi, atšķirīgi iemesli. A. Manro stāstu krājumā šie iemesli ir kā kaut kad aprakti dārgumi, kas, sagaidījuši savu nejaušo atklāšanu, iemirdzas apžilbinot. Rakstniece pārsteidz lasītāju ar ģeniālo vienkāršību, raibo, ļoti dzīvīgo valodu (katrs vārds kā no mutes izņemts, vai, aizrautīgi lasot kārtējo kāda stāsta varoņa dzīves gājumu, var sajust kā maņas ieplešas un jūtīgi gaida turpinājumu). Vārdi, stāsti, notikumu virknējumi rada neaizmirstamu tēlu galeriju. Es viņus visus gribētu atdzīvināt, vēlreiz kaut kā vizualizēt – nu, kaut vai uzzīmējot:

  • juteklisko Grētu, kas gatava mainīt savu dzīves ritmu nejauši sastapta cilvēka dēļ, tā „sasniedzot savu Japānu”;
  • neveiklo skolotāju, kuras precību diena izvēršas pazemojošā pārdzīvojumā ( es zīmētu ainu ar pārģērbšanos tualetē);
  • kautrīgo Liju, kas ir „īsts speciālists dzīves zaudējumu jautājumos”;
  • nabaga meitenīti un suni pie ūdens karjera;
  • dīvaino, kompleksu mākto pāri, katru savā dzīvoklī, kad nožēlojama, sazin kā uzaudzēta lieka pašlepnuma dēļ zaudētas abu dzimtās mājas;
  • visu dzīvi bēguļojošo Džeksonu;
  • veco laulāto pāri, kuru savstarpējās sapratnes kulminācija iesniegusies atziņā, ka viņi vairs nevar atļauties strīdus.

Grūti izvēlēties mīļāko stāstu ( varbūt „Karjers”, varbūt „Dollija”…), šī ir grāmata, kuru ļoti vēlētos apspriest ar vēl kādu, kam tā patikusi. Tā ir īsti ekstraverta literatūra, no kuras, iespējams, var izaugt vēl daudzi lasītāju stāsti par dzīves neparastajām atklāsmēm.

Dzīve, protams, nav tikai melna un balta, bet ar tās niansēm ir tā, ka vai nu tās bieži īsti neieraugām, vai saredzam nepareizas to nokrāsas, vai baidāmies saredzēt. Un tikai tad, kad beidzot atzīstamies – jā, tā diena ir mana bāli pelēkā, bet toreizējais notikums ir pavisam indīgi zaļš – arī pati dzīve iemirdzas savā varavīkšņainībā. Un, ja vēl ir sastapts kāds sabiedrotais, ar ko šo piesātinātību novērtēt – neticami viegla ir cilvēku apvienošanās un laime, ja vien viņi paskatās vienā virzienā.

Smalka ironija, košas metaforas – lasot es domāju ne tikai par pašu cilvēku, arī par vietu, kurā cilvēks ieaug ar saknēm un kura ne vienmēr ir tā auglīgā un īstā. Par dabas paralēlēm. Daba satriec un pārsteidz: blakus burbuļojošam strautam slejas mūžīga klints, un šo šķietami nesaderīgo salikumu mēs tomēr novērtējam kā cildenu harmoniju. Tieši tā es jutos, lasot Manro grāmatu – raitā, urdzošā, ļoti aizraujošā stāstījuma valodā es smēlu sevī stāstus par mūžīgajām cilvēku vājībām, sāpēm, prieku, mīlestību un piedošanu. Kā nerimstošā nemierā nejauši sataustīts miers…

Kas tad ir dārgāks par dzīvi vai īstais dzīves dārgums? Kāds mirklis, tu pats vai varbūt tavs vistuvākais? Atbildes, protams, meklējamas visos šīs brīnišķīgās grāmatas stāstos.

Grāmatas noslēgumā autore ievietojusi stāstu ciklu, kas lasītājiem atklāj, ka arī no bērnības traumām, uzmācīgām domām, bruģētiem paaudžu attiecību amerikāņu kalniņiem var izaugt izcils rakstnieks, kas var uzrakstīt dzīvi.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: