Ņemu mīlestību. To es gribu, un to es ņemu. Rikka Pulkkinen “Patiesība”

patiesiba

Izsmalcinātas un precīzas – tieši tādas atbildes uz dažādiem mīlestības domu kartes jautājumiem varēsiet izlasīt Riikka Pulkkinen grāmatā „Patiesība” (liels paldies tulkotājai latviešu valodā – brīnišķīga valoda, baudīju ik lappusi).

Stāsts par trīs paaudzēm vienā ģimenē. Elsa ir slima, un nāves priekšnojauta ir dzīvāka par pašu dzīvi. Meita Ella ir piepildīta gan profesionālajā, gan personiskajā dzīvē, bet viņas agrīnās bērnības atmiņas vēl tikai atsauksies un iejauksies… brīdī, kad viena no viņas meitām Anna nolems izdzīvot vecmāmiņas stāstu un saprast savējo. Un Elsa ir izdzīvojusi tik daudz: viņas sastapšanās ar Ēvu, sievieti, kas kļuvusi par vēl vienu mīlestības pieredzi pašas vīram un meitai, ir iemesls gan mīlestības pamatu sadrupšanai, gan piedošanas spēka pārbaudei.

Es jau sen zināju to, ko grāmata man izstāstīja, tikai šo zināšanu apēd visādas ikdienas miglas un steiga:

  • viss, ko esi piedzīvojis bērnībā, kuru šķietami vairs neatceries, ir noteicis turpmāko dzīvi – ikvienam taču ir atplaiksnījumi no dziļas mazotnes, kas gluži kā deja vu mirkļi iezibsnī ikdienas realitātē, kā ceļazīmes kārtējam pagriezienam;
  • mīlestība ir galvenais iemesls dzīvei;
  • piedošana ir cilvēka visskaistākā un atbrīvotākā izpausme;
  • ģimenes saikne ir mezglos, kurus paaudzes ir pratušas nogludināt ar saviem stāstiem un iepriekšminēto īpašību.

.„Cilvēki ir meži, viņos atklājas taka pēc takas – takas, kas paliek nezināmas citiem, nejauši atklājas tikai tiem, kuri trāpa īstajā vietā..”

Šī grāmata arī bija kā gājiens pa neskaitāmiem iekšējiem mīlestības gaiteņiem (arī tādiem, kas robežojas ar naidu, vientulības un vainas izjūtu). Ir arī durvis – dažas ciet, dažas aizvērušās, lai kaut kad tiktu atslēgtas, un dažas, kas vienmēr atvērtas, lai arī nez cik reižu cirstas ciet. Un visur šajos gaiteņos „ņudz cilvēki, viņi raud, smejas, mīl un krāpj cits citu, piedod cits citam un ēd savas maltītes”, un, iespējams, viņi to dara tieši šādā secībā.

Lasot jutos, kā vērojot palēninātu filmu visām man pazīstamām izjūtām, retrospektīvais autores skatījums uz ģimenes mīlestības hroniku ļāva arī man pašai sasaukties ar grāmatas teikumiem.

Interesanti, ka savu mīlestības stāstu Elsa saņemas izstāstīt tieši visneaizsargātākajai ģimenes sievietei, kura piedzīvojusi līdzīgas sāpes savās dzīves lappusēs – šķiet, Anna arī varēja piedzīvot līdzīgu lūzumu kā Ēva…  neviena vecmāmiņa to savai mazmeitai noteikti nenovēlētu. Šī ir vienīgā autores mākslinieciskā iecere, kuru sajutu kā „rakstnieces pirkstu”, pārējais bija kā nesteidzīgs skrējiens gar savas dzīves logiem. Mēs visi iesākam savu skrējienu ar domu: „Iesim un sāksim pasauli…” Bet sanāk, kā jau dzīvē:

„skumju tintes traips, kas …izplūst…”; „realitātei nākas pagaidīt, kamēr mēs vijam viens otra sapņus..”.

Un vēl viena pārliecība, ko šīs grāmatas izlasīšana vēl jo vairāk nostiprināja: mēs redzam visu… redzam mīlestības apliecinājumus un sevi šajās satraucošajās dzīves minūtēs (varbūt arī nedaudz ilgāk…), redzam sevi un, iespējams, neatpazīstam, redzam melus un izliekamies  tos neredzam (lai taču paildzinātu minūtes…), redzam arī beigas (mīlestības, pašas dzīves…). Kaut šī redzēšana arī ir dzīve.

„Ikvienam cilvēkam ir atvērta visa pasaule, lai viņš to padarītu tādu, kā vēlas.”

Es varētu citēt ik lappusi (pilns blociņš pierakstīts), esmu sajūsmā, šī grāmata noteikti ir viena no tām, kas neatlaidīs.

(Viens no:

“Lūgdams piedošanu, cilvēks lūdz, lai viņu saredz tādu, kāds viņš ir par spīti rīcībai. Savukārt atsaukšanās uz to ir dziļākā mīlestība, uz kādu cilvēks spējīgs..”)

Apbrīnoju gados jaunās rakstnieces tik dziļo un „sakņaino” dzīves redzējumu…

Grāmata, kas, manuprāt, varētu attīstīt lasītāja emocionālo inteliģenci.

Grāmata, kuru esmu iegādājusies vairākos eksemplāros (tā neesmu darījusi līdz šim nekad). Vienu, pat nedomājot, mērķtiecīgi – savai mammai.

Iesaku, iesaku, iesaku!

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

One comment

  1. Atpakaļ ziņojums: Latvijas blogāres apskats #37 (09.02.-15.02.). | baltais runcis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: