Pazaudētais ceļš. Vladimirs Sorokins “Putenis”

16657

Vienā elpas vilcienā. Tādā mazliet saraustītā. Izlasīju Vladimira Sorokina „Puteni”. Pilna mute un acis ar sniegu.

Tas bija neparasts brauciens cauri vēja un sniega sajaukumam.

Pirmās grūtības man pašai radās ar laika izpratni. Iesākumā bija cieša pārliecība par 19. gadsimta klasiku, līdz nonācu pie radio un telefona, un „lav mī tende lav mī svīt”…, visbeidzot vitamīnētāju piedāvātais narkotiku reibums vispār nojauca visas tikšķošās dimensijas.

Telpa vairāk līdzinās vīzijai – sākot ar pustukšo stacijas telpu, beidzot ar pieputinātiem sniega klajumiem un kapsētu bērzu birzs vietā.

Visatpazīstamākie ir grāmatas varoņi. Krievu literatūrā Platonu un Iļjiču netrūkst, arī „puteņa” tematika ir gana apspēlēta.

Aizkustinošā mazu, nekad nesistu zirdziņu pajūgā dakteris Platons Iļjičs Garins kopā ar Krekšu (manu vismīļāko grāmatas varoni) dodas glābt cilvēkus no vīrusa, kas pārvērš viņus par šausminošiem nezvēriem. Putenis ir stihija, kam ir sava nevaldāma un neprognozējama iedaba. Tādu labāk vērot pa logu, ietītam siltā segā un malkojot… (nu, šīs grāmatas iespaidā, piemēram, tēju no patvāra)…

Ja nu ir sanācis tādā dabas pārspēkā mērot ceļu, kura virziens ir tikai nojaušams, tad nākas paļauties gan uz likteni, gan arī iedzimtās mentalitātes spēku (kas patiesi grāmatā pārpārēm sajūtams).  Tā nu tad ir metafora visai dzīvei…

„Virzīties pret vēju, pārvarēt visas grūtības, visas aplamības un nejēdzības, virzīties taisni, ne no kā un ne no viena nebaidoties, iet un iet savu ceļu, sava likteņa ceļu, iet nelokāmi, iet par spīti visam. Un tā tad arī ir mūsu dzīves jēga!”

Tomēr, ja ceļš ir pazaudējies, virzība arī zaudē savu jēgu…

Nesaderīgi sabiedrotie viena mērķa sasniegšanai (krievu inteliģences pārstāvis Garins, nokāvies daudzām domām un pārdomām, un vienkāršais lāga dvēsele Krekša) mēro šķēršļu pilnu ceļu. Ir arī skaidrs, kuram no šiem abiem ir lemts nosalt… Dažas atkāpes – kārdinošā, mājīgā dzirnavniece un psihodēliskā ieslīgšana zemapziņā, izmēģinot piramīdas piedāvājumu ar katedrāles aplūkošanu no tālienes… vismaz uz pāris stundām.

Pa vidu vēl sastopamas dažādas groteskas – piemēram, milzīgs un biedējošs sniegavīrs ar veidojumu, ko parasti ar šo sniega figūru neasociē, baismīgs un neierasts, kaut ir skaidrs – nāks atkusnis, un visi stingie, varenie veidojumi sakņups un izkusīs.

Lai arī lasot gan pasmējos par asprātīgajiem tēliem un salīdzinājumiem, tomēr skaidrā realitātes izjūta fonēja vienu domu – tas tomēr ir mokoši… tā pa dzīvi virzīties… Un Garins noteikti nav vienīgais krievs, kuram šis ceļš mērojams – tā ir bezjēdzīga un apmaldījusies kustība, kas taustās, pati nezinot, kurp, pieputināto (aizmālēto) acu dēļ. Un kas gan ir tā mistiskā, neaizsniedzamā Dolgaja, kurā atdzīvojas mirušie? Smalka ironija…

 Krievu klasikas stilizācija ar fantāzijas elementiem un ironiju par mūsdienām. Ļoti interesants darbs. Iekārdināja mani palasīt kaut ko vēl no Sorokina.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: