Ļauties ilūzijai. Taichi Yamada “Strangers”

taiti

Tās japāņu kultūras drumslas, kuras man nācies uzlasīt no lasītā, redzētā vai dzirdētā, vienmēr ir fascinējušas. Un japāņu autori man ir tiešām tuvi. Gandrīz viss no lasītā ir paticis un aizrāvis. Atsvešinātība, aizkustinoši attiecību risinājumi, cilvēcisko vājību pieņemšana – tas savaldzina.

Taiti Jamada „Svešinieki” ir mazliet skumja Tokijas leģenda – stāsts ar spoku piedalīšanos. Japāņiem ir vairākas tradīcijas, par kurām mēs uzzinām, lūk, piemēram, no šādām grāmatām. Viena no tādām ir spoku stāstu stāstīšana karstos vasaras vakaros, lai mazāk būtu manāmi klausītāju baiļu sviedri. Otra – mirušo tuvinieku pieminēšana, dodoties uz savām dzimtajām mājām, šim nolūkam atvēlot īpašu atvaļinājuma nedēļu.

Grāmatas galvenais varonis ir 47/48-gadīgais (sižeta pavērsieni sākas tieši viņa dzimšanas dienā) TV seriālu scenārists, kura neievērojamā dzīve droši vien līdzinās ļoti daudzām niecīgajām dzīvēm milzīgā lielpilsētā ar vairākiem miljoniem iedzīvotāju un milzīgām automaģistrālēm. Tieši pie vienas tādas viņš ir nolēmis apmesties pēc šķiršanās no savas sievas, un mulsinošā un miglainā stāsta  atmosfēra aicina lasītāju tajā ietīties…

Viss sākas ar ļoti neparastu klusuma izjūtu mājā, kurai nemitīgi garām traucas mašīnas. Atmosfēra sabiezinās ar katru nākamo izjūtu epizodi – piemēram, nakts tumsā izejot ārā, Hideo redz izgaismotu tikai savu logu. Ērmota ir arī pirmā tikšanās ar vienīgo kaimiņieni, kas lūdz pavadīt ar viņu kopā vienu vakaru un, saņemot atraidījumu, šķiet, arī pazūd – kaut patiesībā atgriežas pavisam citā veidolā.

Asa vientulība cilvēku pūlī, dzimšanas dienā pašam sev iegādāta bezgaumīga kaklasaite, iekšējie fantomi un pārmetumi – tas viss aizdzen Hideo uz dzimto rajonu un liek atcerēties agru bērnību un bojā gājušos vecākus Ar lielpilsētas putekļiem apklātās, neskaidrās atmiņas uzjundī ar jaunu elpu brīdī, kad piepildītā zālē komiska pasākuma laikā kāds pakausis, kāds profils, kāda balss šķiet identiska jau kaut kad ļoti tuvu piedzīvotai eksistencei.

Šī neparastā tikšanās harmonizē un izkustina Hideo dzīvi. Un, izrādās, tieši iekšējie spoki ir visbīstamākie cilvēkiem.

Taiti Jamada ir pastāstījis šo stāstu īsti japāniskā garā – tas ir dinamisks, spocīgs un poētisks vienlaikus. Lasot ir dzirdami milzu pilsētas āra trokšņi asā disharmonijā ar iekšējiem un nedrošiem čukstiem. Var nobīties nevis no nezvēra gaudām vai gotisku celtņu drūmās noslēpumainības, izgaismotas negaidīta negaisa zibens šautrās, bet no vientuļa gaiteņa un tukša lifta, un vienīgā izgaismotā loga daudzdzīvokļu namā. Nobīties, lai beidzot ļautos asarām pēc ilga iekšējā sausuma.  Stāsta liriskais skanējums saistīts tieši ar ģimenes saitēm, grāmata pilnīgi noteikti liek izvērtēt savas attiecības ar vecākiem.

Un, lai arī kritiķi šīs grāmatas mīnusos ieskaitījuši iztrūkstošo Murakami eksistenciālo grāciju, es ar lielu prieku un baudu izlasīju pavisam cita japāņu rakstnieka stāstu, kas mazliet līdzinās pasakai, ko labāk nestāstīt pirms miega.

Šīs grāmatas fonam piemeklēju dziesmu:

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: