Tici vai netici. Ežēns Grīns “Universālā kopiena”

universTicības tematika pilnīgi noteikti ir tas resurss, kuru izvairos smelties no literatūras. Man šķiet, kas ar šo tēmu ir saistīti tik daudzi vārdi, tik biezi blāķi teksta un dažādu priekšlasījumu no kanceles, ka es izvēlos paklusēt… Pie tam mani dzīves novērojumi ir apliecinājuši, ka vislielākā liekulība sastopama tur, kur ir strikti likumi, priekšraksti, principi.

Bet… nav tā, ka es neticu…

Ežēna Grīna „Universālā kopiena” varētu būt arī mana atbilde jautājumam: „Vai tu tici?…”

Grāmatas uzbūve ir interesanta: pats autors ir arī režisors un aktieris, labi pārzinot dramaturģijas struktūru. Lasītājam tiek piedāvātas dažādas scēnas un dialogi, pat Sēna un Temza ir personāži, kas apspriež savas vēsturiskās un liktenīgās atšķirības.

Tieši uz kraso nošķirtību dažādās pasaules reliģijās norāda galvenie grāmatas varoņi, arī uz aplamajām dogmām, kuras cilvēku masas ievēro neievērojot.

„Vienmēr uzmanies no vienkāršas tautas: pūlis ir bezprincipiāls, kā vējš pūš, tā liecas..”

Ārsts Emīls, negaidīti nesastopot savu sievu Adriēnu mājās, dodas viņu meklēt ar pārliecību, ka piepeši negaidītā kārtā ir aprāvies viņu mīlestības ceļš.

„Nevar būt, ka viņa mani vairs nemīl. Pat šajā pasaulē, kur viss ir iespējams..”

Faktiskais ceļojums ir no Francijas uz Angliju, tur sastopot arī austrumu kultūru, kas sniedz daudzas atbildes apmulsušajam pārim.

Nezinu, vai tieši šodien šis romāns saņemtu daudz pozitīvu atsauksmju, visticamāk, nepavisam… Nesenie notikumi Francijā neļautu tik vienkārši musulmanim satikties ar francūzi angļu krogā un dalīties savu skolotāju pieredzē dvēseles un miesas sasaistes jautājumos…

Tomēr tieši tādā realitātē – „universālā kopienā” – mēs dzīvojam. Mēs, protams, gluži labi varam būt „trīs cilvēki, ieslodzīti savās gaidās”, kas „nemaz nepaceļ galvu, lai pavērtos uz garāmgājējiem”. Varam iejukt „kāju mežā” vilcienā un izlikties par viszinošu individualitāti, kuru nenospiedīs pārējo zābaku mazie un lielie izmēri.

Bet ejam mēs kopā. Cik bieži gan tik dažādi cilvēki iet vienā virzienā, nemaz to nezinot un tā arī nesastopoties! Un cik žēl, ka pasaules kari ir mūžīgi savās pretrunās…

Vai kurds, ebrejs un katoļticīgo meiteņu skolā mācījusies angliete var sakļauties vienā atbildē uz jautājumu:

„Kur slēpjas dvēseles spēks?”

Protams, var. Ja atbilde ir – “mīlestībā”.

Grāmata ir patiešām interesanta un daudzviet citējama, tās struktūra ir neparasta (starp citu, tieši šī iemesla dēļ sākotnēji noliku to malā, pat kaitināja scēniskais iespaids un galveno varoņu iksoļa gājuma apraksti, tomēr beigu beigās aizrāvos un gluži kā tādu franču kino arī noskatījos līdz galam). Šeit varēsiet izlasīt arī interesantus garīgo skolotāju viedokļus.

Šī grāmata, domāju, varētu patikt tādiem kā es…, tiem, kas tic, bet savu baznīcu vēl atraduši nav…un  enerģiju smeļas nevis ideoloģijā, bet ikdienas ticībā labajam un mīlestībai.

Ja vien neesat aizņemti ar svarīgām lietām, iesaku ( vien domāju, ka viedokļi pēc grāmatas izlasīšanas varētu būt diezgan pretrunīgi un neviennozīmīgi):

„- Viņš klausījās skolotājus, lasīja grāmatas un daudz domāja. Bet mūsdienās tas vairs nav iespējams.

– Kāpēc ne?

– Mēs esam pārāk aizņemti ar svarīgām lietām.”

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: