Mentālā detoksikācija. Kormaks Makārtijs “Ceļš”

cels

Bezizejas situāciju dzīvē neesot. Tomēr ikvienam cilvēkam  ļoti labi pazīstamas ir bailes. Un, tās izjūtot, stiprina, lai cik triviāli tas izskanētu, tieši cerība.

Kormaka Makārtija „Ceļš” kā ceļazīmes izvēlējies visus nosauktos jēdzienus. Bezizeja. Bailes. Cerība. Un lasītājs ļoti uzmanīgi seko līdzi tēva un dēla izvēlētajiem pagriezieniem un šķietami bezgalīgajam gājienam uz dienvidiem.

Apokaliptiska aina. Sadegusi, pelnu pelēka pasaule un daži, kuru dalījums gan paliek nemainīgs, – labie un sliktie – , kas vēl it kā liecina par pēdējām iekšējas ētikas un sirdsapziņas paliekām.

Grāmata ir kā neliels izrāvums, kā apdegusi lapele tai lielajai pasaulīgās dzīves hronikai, kas stāsta par to, kad un kas īsti noticis, vai tam ir iespējams arī kāds cerīgs iznākums… Nevienu konkrētu atbildi lasītājs neiegūs. Tieši tajā pašā laikā un telpā, kur galvenie varoņi ir sastapti, tie arī atvadās.

Kaut gan… nē…. Vismaz man, kam grāmata ir ieguvusi „ļoti vērtīgās” statusu, šie varoņi ir kļuvuši par kārtējo bezierunu mīlestības spēka simbolu. Un tieši tā liek aizmirst, ka tēvam un dēlam nav vārda (un nav jau arī neviena, kam stādīties priekšā…), ir ļoti maz krāsu (un arī to nozīme ir saistāma tikai ar atmiņām, kuras ir no pavisam citas pasaules). Viss ir šķietami ietinies pelēkā, stindzinošā masā, kurā vienīgā jēga ir izdzīvot, izvairīties no kanibālisma un rast attaisnojumu savai spītīgajai „uz priekšu” virzībai vienam otrā. Tēvam savā zēnā. Dēlam – tētī…

„.. Neej prom, teica zēns.

Es nekur neiešu.

Pat ne uz brītiņu.

Nē. Es būšu tev blakus.

Labi. Labi, tēti..

Tēti, beidz uz mani skatīties, viņš teica.

Labi.

Bet viņš vienalga skatījās..”

Un arī šādai pasaulei ir izdzīvošanas iespējas, un arī uz šādas pasaules pastāv mīlestība un spēks izturēt, ja vien ir, ko mīlēt. Kaut arī pamazām izsīkst spēki, sarunas, un, iespējams, „kādā citā pasaulē” viņi jau varētu tikt „izsvītroti no dzīves”…

„Dieva elpa ir viņa elpa, bet tā iet no viena cilvēka pie otra cauri visiem laikiem.”

Grāmatā ir jaušamas atsauces no ļoti seniem stāstiem – Bībeles leģenda par Dieva dusmām uz Sodomas un Gomoras iedzīvotājiem, kas par savu amorālo dzīvesveidu tiek sodīti ar sēra un uguns lietu; stāsts par Prometeju – uguns nesēju; mīts par kraukli, kas nes nāvi un piedzimšanu vienlaikus. Šo stāstu simbolikas salasīšana vēl jo vairāk nostiprina izpratni par vienīgo mūžīgo spēku un jēgu šajā pasaulē, kurā mums, cilvēkiem, lemts dzīvot.

Ko darīt, ja virs galvas ir debesis, kurās „nav, ko redzēt”, ja „naktis, tumšākas par tumsu, ik diena pelēkāka par iepriekšējo” un dzīve šķiet kā „auksta glaukoma”? Ja vienīgais siltums un kustība ir vistuvākā sirdspuksti? Lasot šo grāmatu, es atbildi redzēju ikvienā aprakstītajā tēva un dēla darbībā, vārdā, domā. Mīlestība kā izdzīvošanas māksla… Vismaz vienam no mums…

„Katrs visa pasaule otram..”

Kāds cilvēks man šo grāmatu noraksturoja kā ļoti smagu, vienmuļu un bezjēdzīgu. Es savukārt to uzskatu par vienu no vislabākajām grāmatām savā grāmatu plauktā. Paradoksāli, ka vārdiskā koncentrācijā, brīžam paskopā izteiksmes veidā, šķietami jau simtreiz banalizētos priekšstatos var pateikt tik daudz un pavisam citādi… Tā ir izcils skumju un mīlestības verbalizācijas paraugs. Manuprāt, arī lieliska lasāmviela, lai attīrītos.

Tomēr, manuprāt, šī grāmata būtu jālasa cilvēkam, kurš jau gana daudz mīlestības dzīvē ir izjutis (tajā skaitā, arī pret savu bērnu) un arī skaidri zina, kas ir grēks.

Došos noskatīties arī filmu (neesmu to vēl paspējusi izdarīt…):

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: