Kas meklē, tas…? Džons Krakauers “Into the Wild”

Into_the_Wild_(book)_cover

Gada noslēguma uz vienas rokas pirkstiem skaitītās dienas gribot negribot liek cilvēkam izdarīt to, ko ikdienas skrējienā bieži nedarām. Atskatīties. Kaut mazliet izvērtēt. Apstāties. Elpot dziļāk. Domāt lēnākā ritmā…

Izvēlējos grāmatu, kuru ilgi biju glabājusi lasīšanai un pēc kuras motīviem veidoto filmu uzskatu par vienu no vislabākajām visu laiku filmām.  Džona Krakauera „Into te wild”.  Grāmata ir izdota arī latviskajā tulkojumā (2000.g. izdevniecībā „AGB”)  ar nosaukumu „Pirmatnībā”.

Stāsts par Kristoferu Makendlesu (un ne tikai; grāmatā piedzīvojumu un iekšējās brīvības meklētāju personības analizētas daudz un plaši – cauri gadsimtiem dažādos vecumposmos) ir skaists un nelaimīgs vienlaikus. Jaunā vīrieša dzīves meklējumi ir izpelnījušies gan sabiedrības apbrīnu, gan nosodījumu.  Kaut, jāsaka, šis vērtējums ir vismaznozīmīgākais konkrētajā stāstā. Jo tieši no sabiedrības un civilizācijas piedāvājuma un attieksmes Kristofers savā pavisam maz nodzīvotajā mūžā ir vēlējies atteikties. Un kāda gan tam nozīme, ja pēc viņa nelaimīgās bojāejas kāds kritiski novērtējis viņa ekipējuma un fizisko nesagatavotību.

Kāpēc gan būtu jāraksta grāmata vai jānāk klajā ekranizācijai par jaunu puisi, kurš dodas garā ceļā Amerikas perifērijā, dzīvojot vien no tā, ko daba sniedz? Dabas neskartajā koncentrācijā nav rodams komforts vai estētiskais baudījums vien, tā ir cildena, skaista, nevainojama savā raupjumā un smalkumā vienlaikus, no tās var smelties, dzert un ēst, to var apbrīnot, no tās var bīties, bet neviens mākslas vai tehnikas brīnums neatļaujas iejaukties šajā veidojumā. Dabā…

Kāpēc gan šim stāstam, kura saknes sniedzas problemātiskās attiecībās ģimenē un ietiecas neizpratnē par dabas varenību un izmaiņas iespējām  dažu mēnešu posmā (viens aizsalis strauts, tuvojoties pavasarim, pārvēršas par strauju, bīstamu un nepārvaramu upi), kā arī izbeidzas gluži nelaimīgās smagas saindēšanās mokās, kas lemtas letālam iznākumam, būtu jāaizskar lasītāju sirdis?

Es domāju, ka, lai arī mēs daudzi noraugāmies uz cilvēkiem – meklētājiem – ar apbrīnu no attāluma lasot , skatoties, šausminoties, pārdzīvojot, mēs – visi – gluži labi saprotam, ko nozīmē alkas…

Tikai Dievs daudzus nav apveltījis ar izpratni par savu gribu. Dažs visu mūžu nodzīvo, tā arī neapjaušot savas īstās vēlmes. Un citi savukārt neizvērtē to bīstamību…

Lielākas vai mazākas, tādas vai citādas alkas piemīt ikvienam. Un Kristofera brīvā izvēle palikt savvaļā ir uzdrošinājusies klaji atklāties pavisam agri un strauji. Ja vien tas būtu stāsts ar laimīgām beigām…

Man ļoti patika grāmata, kuras apjoms veltīts, lai smalki un detalizēti atspoguļotu Kristofera talantīgos dotumus (un to viņam bija daudz), viņa spēju ātri un vienkārši veidot attiecības ar visiem ceļā sastaptajiem cilvēkiem. Viņš brīnišķīgi spēlē klavieres, ir daudz lasījis (izlasīto grāmatu citāti daudz akcentēti grāmatas ietvaros), prot uzturēt sarunu par dažnedažādām tēmām. Viņam ir savi uzskati, principi, un viņš alkst jaunu zināšanu un horizontu. Kristofers uzskata, ka cilvēka dzīvības spēka pamatā ir viņa kāre pēc piedzīvojumiem. Grāmatā atradīsiet arī daudz salīdzinājumu ar citiem piedzīvojumu meklētājiem, piemēram, ļoti spilgts piemērs ir paša autora neticamais stāsts par uzkāpšanu „Velna pirkstā”.

Atceros, noskatoties filmu, raudāju… man bija tik žēl, ka tā tam visam jābeidzas… Grāmatu lasot, jau bija citādi.  Lai arī tikko koledžu beigušais Kristofers skaidri saprot, ka viņam jātiek vaļā no „nevajadzīgām emocionālajām bagāžām”, kuras viņam pavisam vēl jaunajos un spēcīgajos plecos jau sakrāvusi tā pati sabiedrība, lasot skaidri saredzēju arī to, ko sauc par bēgšanu – viņš maina vārdu (gandrīz nevienam tā arī to neatklājot), neatklāj par sevi gandrīz neko (arī to ne, ka viņa došanās savvaļā ir atriebība „ierāmētajai” un snobiskajai audzināšanai), izdzīvo mirkli, kurā viņš vairs nav tas Kristofers, kas iepriekš, bet pavisam cits – saaudzis ar mežonīgo dabu, degsmes pilns un iedvesmojošs (gluži neticami, bet pēc sastapšanās ar šo jauno zēnu 85-gadīgais Rons arī dodas ceļojumā). Un tomēr stāstu par sevi „pirms” viņš ir paņēmis līdzi šajā ceļojumā…

Diemžēl… reizēm kalnā kāpēja vienīgais ceļš ir lejup…, bet šis fakts nekādi nevar atturēt no alkām doties  ceļā vēlreiz vai vēl kādam…

Kādēļ man, lasītājam, bija jāizlasa šī grāmata? Jo arī es sevi saredzu tieši tik vāju un šķietami stipru, nepieredzējušu, samulsušu savos nemitīgajos dzīves meklējumos pēc vienkāršības un skaistuma.

Arī es vēlētos tiekties pēc

absolūta godīguma;

neatkarības;

pilnības un pabeigtības;

realitātes apziņas;

brīvas izvēles;

pēc vienkāršības, dabisku sajūtu apziņas, attīrītas no iedomātiem paradumiem un aizspriedumiem.

christopher22

(Šī ir vēsts, ko Kristofers atstājis kā pēdējo ziņu pirms savas nāves.)

Un tomēr, ja „mīlestība pret tuvāko ir augstākais dzīvās enerģijas izpausmes veids” , tad mani meklējumi nav iespējami bez mīļiem cilvēkiem blakus. Pieņemšu, ka mana „savvaļa” atrodas manī pašā…

Šī grāmata ir vēl viena lieliskā un dziļumus urdošā saruna, atbilstoša tieši gada nogalei.

Laimīgu un meklētu atradumu pilnu!

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: