Vīriešu izbijušie sapņi. Aivars Kļavis “11 stāsti par vīriešiem”

klavis

Pēc „Vīra tapīra…” neesmu apstājusies starplasīšanas pauzē, bet zināmu apaļu pieturas punktu šīs grāmatas izlasīšana pielika gan… „Vīrs tapīrs…”  ir apstādinājis manas gandrīz gadu arvien no jauna uzjundījušās vēlmes un šaubas, un tagad manās mājās uz ilgu palikšanu ir iedzīvojusies gudra un mīļa labradoru sunīte Beta… Tā, lūk, grāmatas var rosināt ne tikai uz aktīvām domām, bet arī darbiem…

Lasīšana šobrīd rit visai haotiski – puslasītas ir trīs, gandrīz izlasīta – viena, un jau kādu laiku nolikta malā – vēl viena – Aivara Kļavja „11 stāsti par vīriešiem”. Grāmatā ietverts arī viens stāsts, kuru pasen biju izgriezusi no kādas „Kultūras Dienas” – „Dīvāns ar Ķīnas drānu” – to biju izlasījusi agrā rītā pirms iešanas uz darbu, un tas pieskārās man ļoti tieši, tā, ka izgrieztu šo avīžlapu staipīju tai dienā pa visām darba telpām līdzi. Man gribējās ar kādu padalīties iespaidos, bet toreiz tas tā arī neizdevās…

Grāmatas sākumā nedaudz samulsināja autora pieteikums par to, ka ilgu laiku latviešu literatūrā „valdījušas sievietes” un ka šis autora darbs tad nu ir mūsdienīgas prozas piemērs tam, ka „mēs esam” (t.i., vīrieši), ka tā stāsta par „vīriešiem ar visiem viņu tikumiem, kas tiem šķiet mazsvarīgi, un netikumiem, kurus tie rūpīgi slēpj”…

Tad nu devos šīs slēptuves rakt… un izvilku no slēpņa neko vairāk par diezgan dziļu un, iespējams, arī „rūpīgi slēptu” vientulību. Grāmatas stāstu varoņi – vai tas ir nabaga dzērājs Cēzars, kura īstais vārds nevienu neinteresē, vai tas ir Leopolds, kurš dzird dziedam veselu eņģeļu kori, kas, aizrāvušies ar dziedāšanas izkopšanu, ir piemirsuši savu galveno – sargāšanas – uzdevumu, vai dēls, kuram grūti izlīgt ar savu tēvu, vai vectēvs, kurš, pārņemts ar darbā uzdoto „konsultatīvo analīzi”, neatrod laiku mazbērniem, vai… – viņi visi ir vientuļi savā barikāžu pusē un, šķiet, jau kādu krietnu laiku nezina, kā tikt pāri pašu būvētajām darbaholisma, spītīgas ietiepības un „izbijušo sapņu” būvēm. Tā mazliet skumji kļuva, jo gaidīju no stāstu krājuma nedaudz citas atklāsmes; iespējams, nedaudz radikālākas, kādas strīdus situācijas, kādu iesmiešanu… kaut ko, kas tad būtu pierādījums vīriešu prozas atšķirības pieteikumam.

Starp citu, stāstos spējākos dzīves pavērsienus vīriešu dzīvē tik un tā nosaka sievietes – tēva sieva izlūdzas dēlam izlīgšanu, māte valda pār savu dēlu – narkomānu – , piecreiz apprecētā ir tā, pie kuras vīrietis atgriežas sesto reizi…

Kopumā grāmata ir stāsts par cilvēkiem – tādiem, kas, izskrējušies dzīves līkločus, meklē mierinājumu tajā, ko konkrētais dzīves brīdis savā vēl žirgtajā vai sačervelējušajā plaukstā ir gatavs piedāvāt. Un ar šādiem brīžiem pilnīgi noteikti nākas sastapties arī sievietēm.

Grāmata man patika. Daudz cilvēku, daudz sarunu, likteņu. Bet vīriešus šajā vārdu un stāstu savijumā man tomēr gribējās biežāk redzēt … hm… spēcīgākus? Nazītis uz grāmatas vāka, manuprāt, arī ir rūpīgi glabātas slēptuves cienīgs…

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: