Mūsdienu Latvijas garšas desertā Gundegas Repšes “Vīrs tapīrs un citas radības”

300x0_cover (3)

Lasot grāmatu, atveras maņas – es ne tikai redzu, es jūtu smaržu un izgaršoju ik vārdu. Un šodien es „ēdu” īstu desertu. Varengaršīga valoda, baudāms ik teikums, ik vienreizīgais stāsts, kurā savijas cilvēka un cita kustoņa liktenis.

Viena no senākajām pasaules reliģijām vēsta, ka, cilvēkam dzīves laikā rīkojoties nežēlīgi vai kā citādi paužot savas sliktākās personības puses, nākas pārdzimt nākamajā dzīvē par …dzīvnieku. Tas ir tāds kā sods… Man gan pašai liekas, ka arī par cilvēku būt nav viegli…

Var ticēt vai neticēt šādai versijai par pēcnāves turpinājumu, bet saikne starp cilvēku un dzīvniekiem ( vai citiem kustoņiem) ir acīmredzama. Vienaldzīgo gandrīz nemaz nemēdz būt.

Gundegas Repšes zooloģiskie stāsti „Vīrs tapīrs un citas radības” ir lieliska, sulīga, atspirdzinoša, raita un ļoti valodiski baudāma grāmata. Tā trāpīja mani tieši sirdī un tieši laikā (šobrīd esmu svārstīgās pārdomās par suņa bērna uzņemšanu mūsu mājās);  lasot domāju – tā varētu būt arī es.

Tā mazā meitene, kas ilgojas pēc mājdzīvnieka, kuru vecāki bērnam nav atvēlējuši, „spīdzina” gan lapsenes, gan vistas, gan maijvaboles – visas ātri pieejamās radībiņas saņem katra savu bērna pētniecisko artavu dzīvās dabas izziņas un mīļošanas procesā. Es atceros pati savu bērnību un skriešanu ik rītu uz Liepājas jūrmalu, kur peldēja mazītiņas zivis, kuras smēlu saujā, pārliekusies pār mola malu, un, protams, arī slodzīju burkā, sacerējusies par brīnišķīgi mūsu kopā pavadīto laiku daudzstāvenes septītajā stāvā. Zivtiņu mūžs bija ļoti īss… un manas skumjas par to arī… Vēlāk arī sērkociņu kastītes un tamlīdzīgas krātuves tika izmantotas visādu radību slodzīšanai. Šie stāsti iznira no manas atmiņas zemslāņiem, es lasīju un smaidīju….

 Un valoda… tik baudāmā G. Repšes valoda  – šajā grāmatā gribas katru teikumu izlasīt vēlreiz un pirkstiņus piedevām aplaizīt…

Maijvaboli iemīlēt nav tik vienkārši. Un mana sirds, visticamāk, ir šaura un skopa, tā neplešas vaļā kā eņģeļa spārni, sagūstot rijīgo, trekno vaboli, kad tā nolaidusi savus milzīgos propellerus. Tomēr māte un tēvs, jo sevišķi tēvs, ir parūpējušies, lai manī pārmantotos ievērojams spītības potenciāls, tālab vaboles saķeru pilnu kasti..”

Ļoti plūstoši bērns pārtop jaunā meitenē, tad sievietē, bet saskarsme ar dzīvo dabu turpinās nu jau sarunu un ciešāku attiecību līmenī.

Šķiet, grāmatas skanējums izmainās stāstā „Uģis kā Rullis”, kurā meitene prāto par dzīvību un nāvi, sērojot par aizgājušu draugu. Bērnišķā aizrautība un spontāna eža glābšana no „atejas bedres” nu ietiecas mierinājumā „rimtajās, gudrajās, saprotošajās” suņa acīs.

Es arī esmu tā darījusi – meklējusi liktenīgas atbildes dzīvnieka reakcijā uz maniem jautājumiem…

Lasītājs gluži fiziski var sajust, kā grāmatas laikā pieaug cilvēks. Un katram pieaugšanas posmam savas attiecības ar dzīvām radībām. Ja sākumā tā ir instinktīva pieķeršanās ikkatram, kas kustas, elpo un dzīvo, tad vēlāk tās ir sarunas, mīlestība pret lolotu mājdzīvnieku, līdzību meklēšana (vīrs – tapīrs – nu, ir jāsmejas, cik aizkustinošs salīdzinājums un spēle ar valodu – „tapīrs – papīrs” liktenīga lēmuma pieņemšanā), tā ir augstāka līmeņa izpratne un pat tāda kā saplūšana kopā, piemēram, pēdējā stāstā par delfīnu, kur jau ir sasauce ar augstāk minēto nākamo dzīvi.

Es redzu ainas – bērna pētījumiem pakļauti kukainīši, ar cepuri ķerts balodis, Brigaderisks gulbis un noskūpstītas Lutauša koka skulptūras lūpas, sivēns meitenes rokās sabiedriskajā transportā, vecmāmiņas un Toļļa baltās galvas, ugunīgs jājiens ar zirgu, miruši taureņi grāmatu lapās, dziedošs gailis Latvijas rīta ainavā, smejošs delfīns un vēl, un vēl…

Man ļoti, ļoti patika visi stāsti. Tie raisīja gan smieklus, gan asaras un lieliski atbalsojās grāmatas sākumā minētajā R. Bernaskoni citātā: „Lai tu būtu tu pats, tev ir vairāk jājūt..”

Un, lai piedod man autore „sentimentālu herbarizēšanu”, es grāmatā ieliku kadiķkoka zariņu – tas ir ass, smaržīgs un mūžzaļš…

Mūsdienu latviešu garšu var izjust ne tikai ēdienā, bet arī baudot labu literatūru.

Jau berzēju rokas pirms A. Kļavja 11 stāstu izlasīšanas.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: