Domas un rīcība. Karina Alvtegena “Ēna”

lejupielāde

Atmiņa, kas saistīta ar mūsu dzimtas saknēm, tiek dēvēta par senču balsi, par miesu un asinīm, par gēniem… K. Alvtegenas grāmata „Ēna” šo tēmu caurvij gan galveno varoņu  sarunās ar sirdsapziņu, gan rūpīgi sapītā detektīvbizē, kas lasītājam liek neatrauties un izlasīt grāmatu, piemēram, vienas dienas laikā – es to izdarīju šodienas pēcpusdienā. Grāmata ir gana bieza un, jāatzīst, nopietna, tomēr aizraujoša un, kā visas līdz šim izlasītās autores grāmatas, liek domāt, uztaustīt, sarunāties pašam ar sevi. Tomēr jāsaka, ka tieši detekīvintriga, noziegumi un noslēpumi, kas slēpjas aiz skaistu namu, iegūtu balvu un ārēji cienījamu ģimeņu fasādēm, ir tie, kas manās acīs šo grāmatu novieto nedaudz zemāk par pārējām. Mazliet par smagnēju un par daudz „sengrieķiskās traģēdijas” manam lasītāja prātam ( to laikam sauc par gaumes jautājumu)…

Bet kopumā – grāmata skaidri iezīmē ļoti plašu mūsdienu pasaules problēmu tematiku.

Pirmkārt, tā smalki, no dažādām pušu pusītēm, atklāj, ko nozīmē būt rakstniekam, pie tam tādam, kurš ir piedzīvojis milzu atzinību – lasītājs var iepazīt gan slavas mirkļu saldmi un milzu materiālo vērtību nozīmi, gan mūžīgās slavas nastu, gan arī radošās mokas, kas ir rakstnieka ikdiena, radot jaunu darbu, kam atkal būtu jāpārspēj iepriekšējais… Tā ir degšana visa radošā mūža laikā… Un šajā degšanas procesā var gadīties pieļaut ārkārtīgi smagas kļūdas, kas liek slavas vārdu nēsāt kā palamu. Paša ( vai tomēr cita…) radīts darbs kļūst par tādu kā dzīvu organismu, kas var saēst radītāju, ilgi veģetēt, turēt kā važās iekaltu, arī iznīcināt.

Otrkārt, grāmatas satura virsslānis (tāds kā vāciņš pāri visam uzrakstītajam) ir stāsts par pasaules, sabiedrības, vienas dzimtas un galu galā cilvēka paša vēsturi un tagadni. Vai ārkārtīgi straujā cilvēces attīstība ir radījusi cilvēku, kas ir kļuvis gudrāks par to, kurš mēroja ceļu kājām un vakarus pavadīja sveču gaismā, vai tomēr … nemaz nē? Ja cilvēce kļuvusi civilizēta īpašas atlases rezultātā (stiprākais uzvar vājāko, gudrākais – dumjāko…), tad kādēļ šodien cilvēku vājums un arī muļķība ieņem tik lielu vietu pasaulē? Varbūt augsti attīstīts intelekts ir evolūcijas kļūda? Un cik daudz cilvēka liktenī nosaka senču saknes?

Un, protams, šī ir grāmata par attiecībām, kas ir kā plāns ledus virs melna ūdens, – jāiet, uzmanīgi izvēloties katru soli. Tās ir attiecības, ko šķir milzu attālumi, kuru mērošana tiešā un pārnestā nozīmē kļūst bīstama dzīvībai.

Šķiet, visi grāmatas varoņi ir kā cietumnieki – daudz kļūdu pieļāvuši un, vairs nezinot, ko iesākt ar to sekām, dzīvo kā saķēdēti, nocietinātām sirdīm un aizmirstiem smiekliem. Viņi cīnās ar bailēm un egoismu – ar īpašībām, kas tik bieži nosaka rīcību… Ik brīdi uzmanoties, viņi patiesībā iznīcina to dzīvi, kuru cenšas nosargāt.

Lai arī daudz smagnējības, grāmatas atzinumi ir vienkārši – stāsts par Jozefu Šulcu tiek atgādināts lasītājam vairākkārt – tas ir stāsts par vācu karavīru, kura sirds neļauj nogalināt nevainīgu cilvēku – labāka izvēle viņam šķiet nostāšanās upuru ierindā un tikt nošautam pašam. Viņš pierāda, ka laba cilvēka klusēšana un pakļaušanās kāda ietekmei ne ar ko neatšķiras no ļaunas rīcības. Un, lai arī viņa izvēle neko nemaina, tā apliecina vienu no nozīmīgākajām cilvēkbūtības vērtībām – laba cilvēka sirds ir redzama viņa darbībā… Cilvēka rīcība turpina dzīvot neatkarīgi no citu vēlmes to ietekmēt.

Jā, šī ir grāmata nevis par to, ko izprātojam (un domu ir miljoniem, un tās ir tik dažādas), bet par to, ko galu galā izdarām…

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: