Sāls garša. Nīls Geimens “Okeāns ielas galā”

lejupielāde

Man patīk paņemt lasīšanai grāmatas tad, kad beidzas „bums” ap jaunizdevumu. Visi tā kā aprīvējas, pastrīdas, un sarunas noplok. Nekādas ietekmes vairs, nekādu lieku runu, tikai es un jauns lasījums. Reizēm kārdinājums ir pārāk liels un nepārvarams, arī reklāmas mani tomēr ir ietekmējušas, bet bieži izdodas. Tā nu N. Geimena „Okeāns…” ir izlasīts tikai tagad. Un šoreiz žēl, ka neizlasīju agrāk, tiešām žēl… Jo šī grāmata man būtu sniegusi laicīgāku mierinājumu.

Grāmata, kas nav domāta noteiktai vecuma grupai. Grāmata tiem, kas zina, ka pastāv vēl citas realitātes, un tiem, kas zina arī, kā tajās nokļūt. Galvenais varonis ir puika bez vārda, kurš dažādu notikumu rezultātā ir liecinieks uzmodinātiem ārpusreālās pasaules spēkiem, kas nodara lielu postu. Un zēnam ir gan jāpaliek dzīvam pašam, gan jācīnās ar vainas izjūtu par savas bērnišķi impulsīvās rīcības sekām, gan arī jāpaspēj glābt pasauli, kamēr tai nav „nolaupīts viss siltums”. Viņa sabiedrotā ir kāda meitene, kas arī ir pilna kustīgu un maģisku spēku. Romāna galvenos varoņus var raksturot ar vienu brīnišķīgu īpašību, kas tik bieži jūtama tieši bērnos – viņi upurēs sevi, lai palīdzētu citiem…

Cilvēkiem ir tik daudz dāvanu dots, bet viena no lielākajām ir iztēle. Es nezinu, kas notiktu ar pasauli, ja tās nebūtu. Nīls Geimens raksta, manuprāt, tiem, kas ir iztēles smēlēji. Tāds kā fantāzijas bišu barvedis.

Šis romāns ir ļoti, ļoti manējais. Sirds gabaliņš. Tāda mazliet skumja, vientuļa un apmulsusi bērnības pasaule, kurā tu esi saaudzis ar ģimeni, kas pilna cīņu un pretrunu, melu un šaubu, un tomēr tā ir pasaule, par kuru būtu gatavs atdot savu sirdi. Visas galvenās dzīves mācības tiek gūtas no grāmatām – tās māca „rāpties kokos, dažreiz ļoti augstos..” Man nevajadzēja zināt zēna vārdu, jo lasot es satikos ar sevi, un galvenais varonis arī biju es. Un tā nebija fantāzija, bet īsta, lai arī ļoti sena (t.i. bērnības) realitāte.

Grāmatas galvenais varonis izcīna tik pazīstamu bērna cīņu starp realitāti un paralēlo pasauli, kurā arhetipiski pastāv gan labais, gan ļaunais. Tāds iniciācijas posms cilvēka dzīvē, kurš organiski ir jāpārvar. Daži šos pārbaudījumus iztur, parādot spēku un izturību, citi – ilgi un mokoši, bet daži no mums – izdzīvo tos no jauna atkal un atkal, tā īsti par pieaugušajiem nekad netopot vai varbūt …negribot tapt.

„Cik tev galu galā ir gadu?” es pajautāju.

„Vienpadsmit.”

Brīdi padomājis, prasīju:

„Un cik ilgi tev jau ir vienpadsmit?”..

Atmiņu ceļš ir ļoti samudžināts – brīžam atceramies ļoti senus notikumus, ir atmiņas, kas pilnībā aizmirsušās kā izplēsta grāmatas lappuse, un ir kaut kas senaizmirsts, kuru jau ilgi esam izdomājuši no jauna. Vīrs, kas grāmatas sākumā un beigās ir pieaudzis un iet šķietami taisnu ceļu, stāsta galvenajos notikumos ir mazs septiņgadīgs zēns, kurš izvēlas apkārtceļus, lai pētītu. Šajos pētījumos nav pārāk daudz skaistu rezultātu, ir patiesi liela vientulības izjūta – , piemēram, dzimšanas dienā ar sarūpētu cienastu un rotaļām nav ieradies neviens ciemiņš – ,  ir arī ārprātīgas bailes no paša tēva, kurš dusmās ir nolēmis nevis dēlu nopērt, bet slīcināt vannā… Tomēr visi apkārtceļi tā attīsta maņas un iztēli! – robežas pajūk kā putekļi…

 „Nekas nevar būt tāds pats… Vai nu pēc sekundes, vai gadsimta. Viss taču sakrītas un saskalojas. Cilvēki mainās tāpat kā okeāni..”

Mums pieaugot, tik ļoti pārvēršas visa pasaule, kaut tā ir tā pati.. un neviens nemaz nezina, kāda tā patiesībā ir. Jo katrs mēs to ik sekundi redzam pavisam citādu – tādu ļoti kustīgu, lielu un mainīgu vai varbūt mazu, dīķīgu, sasmeļamu spainī, tādu, ko var elpot par spīti sāļumam un asarām, tādu, kurā var noslīkt, vismaz uz kādu laiku, – pasaule kā okeāns.

„Te viss ir bezgala trausls… Viss ātri saplīst…” Šķiet, pasaulē nav nekā intriģējošāka par trauslumu. Jo spēku var just uzreiz, tas iesit pa pieri un apdullina, bet trauslums ir jāizzina. Un vistrauslākā ir robeža starp reālo un , kādaprāt, izfantazēto…

Es apbrīnoju rakstnieka spēju tik nelielā koncentrācijā ievietot tādu plašumu kā dzīves okeāns. Un domas tas raisa neskaitāmi daudz… Mani ļoti atmodināja šī grāmata.

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: