“Viss rādās tik skaidrs.”Gundega Repše. Jauki ļaudis.

jauki laudis

„Atceries, ka labākās attiecības ir tās, kurās mīlestība vienam pret otru pārsniedz vajadzību vienam pēc otra.” (Dalailama.)

Ja iedomājas esošā laikmeta sabiedrību kā kādas mītiskas un simboliskas būtnes turpinājumu, tad latviskajā izpildījumā mēs varētu būt, piemēram, zirgs, milzu sakās iejūgts, ar ābolainu spalvu, kas vietām padilusi un neapkopta, bet vietām tādā spozmē zaigojoša, ka acis žilbst – tāds dzīvnieks ar ārkārtīgi smagu, neizķemmējamu pagātnības asti. Un šodiena visticamāk būtu sakāpināta ausīs un mutē. Gardi cukurgraudi, salda dudināšana – un zirdziņš atmaigst, paēdis un padzirdīts, un nesajutis vezuma smagumu. Tik tā aste, aste, aste… Neviena zelta ķemme tai nepalīdzēs.

Tādas asociācijas rosījās prātā, lasot G.Repšes „Jaukus ļaudis”. Grāmata, kas liek domāt par dziļumu (gan katra paša, gan sabiedrības kopumā), kas vienmēr ir tumšs. Un niršana tajā – neprognozējama. Bet, kad esi tur nonācis, saproti, cik virspuse tomēr ir sekla un cik tās gaisma – blāva. Nav svarīgi, vai dziļuma metriskais vai pat kilometriskais mērogs ir radies, skolojoties un spodrinot akadēmisko intelektu vai piedzīvojot ārkārtīgi smagu dzīves skolu, ko saucam par tautas vai personisko vēsturi… Dziļuma blīvums tik un tā ir daudz spilgtāks par virspusējības gaišumu (negribu rakstīt vārdu „gaisma”). Ārkārtīgi smagas un cauršaujošas bija Aļņa mātes piezīmju klades rindas – tās lasītāju stindzinās patiesi. Un, tādas izlasot,  rodas jautājums – ja Alnis savas mātes dziļumus būs izceļojis un pat sasūcies, kā šis dziļums viņam ir palīdzējis vai traucējis …Dzīvot? Vai „kritiens” var pārvērsties „spējā lidojumā augšup”?

Es varu kā pārplīsis balons izlaist visas savas problēmas un ikdienas raizes, lai cik nopietnas tās šķistu, vārdu pa vārdam sekojot līdzi Irmai cietumos un karceros, lēģeros un izsūtījumā… Prātam neaptveramas ciešanas, kas par spīti visam radījušas milzu, milzu krietnumu un absolūtu pasaules redzi (atgriežoties pie ievadā sacītā – zirga acis es tomēr izvairījos pieminēt).

Lai arī grāmatas vide ir izfantazēta Zerībenmuiža, kurā ekonomiskos nolūkos veco ļaužu pansionāts apvienots ar jauniešu rehabilitācijas centru – tā tomēr nav nekāda izdomāta telpa. Ja vien būtu tik vienkārši, liela daļa latviešu sabiedrības, nešķirota un neapkopta kā tā zirga padilusī spalva, tiktu samesta vienā šādā muižā – un šķiet, ka tas jau ir noticis… Tomēr lieta tāda, ka zirgs ir viens – un, vai tu esi dzimis 1920. gadā vai mazliet pirms 2000 –ā, vai tu esi birokrāts un dižojies ar intelektuālo „klasificēto un aprobēto dižumu” vai arī esi vienkārši „jaukais cilvēks”, tāpēc ka tavs dižums ir tas dziļais, tu tik un tā ieņem kādu vietu uz vienīgā, bet visiem kopējā zirga…

Visi grāmatas varoņi ir godīgi (kas tā par varenu cilvēkīpašību!) – visi, kurus autore beigās nodēvē jau sugas vārdos, – „vijoles, bellas, džesikas, irkļi…”. Viņiem nav vajadzīgi šamaņi, jo viņiem ir sirdsapziņa…

Kā jūs domājat, cik daudz godīgu, tādu dziļi, dziļi…, cilvēku starp mums ir?…

Grāmata ir smaga, un tiešām nepavisam nav viegli tā mūs visus ieraudzīt, bet tomēr –to lasīt ir kā beidzot ar līmeņrādi nostabilizēt savu vērtībskalu.

Lasīšanas procesā ik pa brīdim atcerējos kādu dzenbudistu stāstu, kurā divi mūki strīdējās, kas kustas – vējš vai karogs. Un atbilde šim strīdam bija šāda: „Ne vējš, ne karogs; prāts kustas.”

Mēs virzām dzīvi vai tomēr viņa mūs?…

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: