Nolemti izmiršanai… Marianne Fastvolda “Izmirstoša kā dronti”

Fastvolda

Turpinot tēmu par lielveikalu un ironiju, no trešās rindas sava grāmatplaukta 4. stāvā izvilku nelielu, dzeltenīgu grāmatu, kurai sākotnējā doma bija sniegt pavisam mazu atsauksmi. Tomēr, tā kā skandināviskais izteiksmes stils mākslā man ir ļoti tuvs, centīšos nostiprināt vienu no savas dzīves atzinumiem, ka „maz” ļoti bieži ir „daudz”.

Pirmkārt, šī grāmata ir izcils sievietes portrets. Tikai sieviete nav ne veiksmīga, ne stipra, ne skaista, viņas attieksme pret dzīvi ir samērā pasīva un pagurusi, tajā jaušams gļēvums un pakļaušanās dažādiem diedziņu raustītājiem. Ir grūti nosaukt kādu dzīves jomu, kas būtu padevusies kaut nedaudz pārāka par pārējām. Kaut arī nekādi nevaru sevi identificēt ar galveno varoni, es smaidīju un skumu līdz ar viņu. Stāsta gaitā viņas dzīvē iekrāsojas nedaudz kaisles, nereālu sapņu piepildītība zem stikla kupola viena dzīves mēneša garumā.

Ja dzīves plūdumā esi ieslīdējis duļķainā, šaurā gultnē, kas neļauj ne kārtīgi izkustēties, lai pagrozītos un paskatītos visapkārt, ne spārnus savicināt, tad kāpēc gan neatslābt, neatgulties uz muguras, ļaujoties un cerot, ka kāda no straumēm iznesīs no duļķēm ārā? Jautājums gan – ko darīt tad, ja spārnu nav, vai arī tie ir tik strupi, ka diemžēl nekāds prātīgs lidojums nesanāks, ja nu vien sviediens augšup un neveikls kritiens atkal lejā…?

Elīza ir ieslīgusi ikdienas rūpēs par bijušo vīru, viņa tēvu un bērniem (kāpēc? uz šo jautājumu viņa īsti atbildēt nevar), cep maizi un to piegādā veikaliem, bet diemžēl darbs nav pārāk ienesīgs, un Elīza jau ir pamatīgi saliekusies zem rēķinu un kreditoru aprēķinu vēstuļu kaudzēm. Sievietes pašcieņa ir „iedrupināta maizes mīklā”. Viņai ir 41, viņas augums ir izplūdis, dienu Elīza uzsāk ar vīna glāzi (vairākām), viņas māsa ir enerģiska un uzstājīgus padomus dodoša putnu pētniece, kuras dzīve ir gana piesātināta un pašai interesanta. Līdz šim Elīza „lēnām uz muguras stiepusi savu parādos iegrimušo gliemežnīcu, atstājot aiz sevis tikai šauru, gļotainu, pelēki caurspīdīgu, tik tikko samanāmu sliedi”.. Vai kādu interesē (galvenais, pašu Elīzu), kas notiks sievietes dzīvē, piemēram, rīt?

Ar šo bezjēdzības apjausmu un zināmu vienaldzību pret apkārt notiekošo kabatā (sauklis „Dead as a dodo!”„Miris kā dronts!”) Elīza dodas uz Ostskūgenas lielveikalu, kas ir liela iepirkšanās pilsētiņa ar tūkstošiem autostāvvietu par brīvu un kurā, kā izrādās, var arī apmesties uz dzīvi, nevienam par to nenojaušot. Tur ir skaistas telpas, brīnišķīgi, dārgi apģērbi, kurus var pielaikot un nēsāt (un par kuriem ir jānorēķinās, vien ejot ārā no iepirkšanās centra – pie galvenās kases), skaistas mēbeles, ar kurām iekārtot kādu tukšu biroja telpu, kas vēl nav izīrēta, var ēst un dzert, cik vien tīk, – jā, šajā pilsētiņā var dzīvot, tērējot un imitējot dzīves īstenību… Tā ir bezpersoniska vide, kurā cilvēki ir ierauti iepirkšanās drudža virpulī un kurā tik viegli ir pazust. Vienīgais nosacījums šajā sirreālajā ainā – neiziet ārā.

Elīza tā arī dara, un viņas dzīve, lai cik absurdi tas izklausītos, šajā pašas radītajā cietumā iegūst krāsas – ir gan kustības (regulāri treniņi sporta zālē), gan kaisle (īslaicīga, bet pietiekami koša), gan sarunu biedri, kas neaiziet, garlaicības mākti – ir ļoti daudz kā, kam iepriekš nav bijis ne laika, ne motivācijas. Ir tikai viens ”bet” – Elīza saprot, ka kaut kad tam visam ir jābeidzas un viņa tiks atklāta ar milzu summas tēriņiem (patiesībā – īsts noziegums, par kuru draud nonākšana jau citā cietumā), viņa saprot arī to, ka šī realitātes atdarināšana joprojām notiek bez viņas – īstās Elīzas – piedalīšanās. Un tagad arī viņa ir kā nejauši sabrauktā putnu mātīte – „ar jautājošu, naivu uzticības pilnu skatienu, kas pauž dziļi nevainīgu izbrīnu par pasauli”.

„Es esmu iesprostota vista, iesprostota dronte, kas izšķīlusies, lai dzīvotu un nomirtu stikla mājā..”

Man vienmēr ir paticis lasīt grāmatas, kurās reālistiskā darbības vidē darbojas gluži reālistiski (lasi – ar cilvēciskām vājībām) galvenie varoņi, kuru galvenās  dzīves atklāsmes un lidojumi notiek tieši iekšējā darbībā, nevis pateicoties kādiem krasiem ārējiem pavērsieniem vai pēkšņiem sapņu piepildījumiem…

Neliela apjoma grāmata ar piesātinātu sievietes iekšējās pasaules izzināšanu – netraucēja pat tas, ka pati kā lasītāja neatradu nevienu atsauci uz savu dzīvi, lai gan dzīves paguruma apziņa, domāju, ikvienam ir atpazīstama – un mēs ļoti atšķirīgos veidos ar to mēdzam tikt un netikt galā…

Bija patiesi interesanti uzzināt, ar ko tas viss varētu beigties. Un grāmatas beigas patiesībā ir tikai turpinājums. Vien mazliet žēl, ka Elīza tā arī neiepatīkas sev…

P.S. Maskarena salu balodis jeb dronts ir putns, kas zaudējis lidotspēju un kam raksturīga uzticēšanās tieksme – īpašības, kas diemžēl bija par iemeslu putna sugas izmiršanai 17. gadsimtā.

Izmirusas-sugas-5

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

2 comments

  1. Lasīju sen, bet šis stāsts ir palicis man spilgtā atmiņā. Jāpārlasa.

    Like

  2. Piekrītu. Šķietami nemaz tik spilgta un ažiotāžu izraisījusi, tomēr ļoti prātā palikusi grāmata. Esmu to vairākkārt pārlasījusi. Reālistiska vide, ļoti dzīvs galvenais tēls, smalka ironija 🙂

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: