Kas ir viņu ēdienkartē?… Daniels Penaks “Cilvēkēdāju paradīze”

9789984834313Ja es spēlētu grāmatu bingo, tad lodziņu ar nosaukumu „ironiskais detektīvs” droši vien pārsvītrotu kā vienu no pēdējiem. Un ja būtu zinājusi, ka arī Daniels Penaks tādus raksta un ne vienu vien, bet veselu Malosēnu klana sēriju, es diezin vai būtu sākusi lasīt „Cilvēkēdāju paradīzi”.

Grāmatu iesākot lasīt, vēl ilgi mulsu un nesapratu, kura tieši žanra līkločos esmu ierauta un vai patiesi tas ir tas pats Penaks, kas sarakstījis „Kā romānu”.

Benžamēns Malosēns ir visai neparasts grāmatas varonis, kurš par spīti bieži izmantotajam „melnā” humora saskarsmes veidam, kas savukārt ir virsslānis grēkāža ciniskajai ikdienai, ir aizkustinošs un patiesi labestīgs. Mazliet žēlojams un vieglprātīgs, bet tas ir viegli savijams ar viņa ģimenes neparastumu – viņš ir galvenais gādātājs par pusbrāļiem un pusmāsām. Šai kolorītajai ģimenei, protams, ir arī sava svārstīgā galva, tas ir, mamma, ar kuru izteiktākā kontaktēšanās forma ir telefona klausule, kas palīdz pašai runātājai „sameklēt savu identitāti”. Ģimenes spārna sildītājs ir Benžamēns, un viņa rūpju siltums ir noturīgs un mīlestības pilns. Katram no bērniem ir savs tēvs, bet tas netraucē viņiem būt ļoti tuviem un pašaizliedzīgiem, risinot visdažādākās problēmas, kuras nākas piedzīvot it kā ikdienišķā dienu (un arī nakšu) ritējumā. Šķiet, ikvienam ir arī savs kompensācijas mehānisms, kā tikt galā ar dzīves dīvainībām – viens zīmē Ziemassvētku cilvēkēdājus, cits veic eksperimentus, kāda no māsām aizrāvusies ar drukāšanu, astroloģijas un pareģošanas zinībām, savukārt cita – fotografē gandrīz jebko un rada ļoti asredzīgu fotogrāfiju realitāti. Vēl ir māsa, kas gaida dvīņus, un arī viņas pārdomas par savu mātes lomu ir duālas.

Grāmatā ir daudz citu tēlu, un ļoti gribu uzteikt rakstnieka meistarību, tos raksturojot – ļoti spilgti, krāsaini, atšķirīgi, arī tipiski sabiedrības pārstāvji.

Benžamēns Malosēns ir kāda lielveikala tehniskais kontrolieris, tomēr viņa galvenā profesionālā meistarība ir saistīta ar grēkāža lomas izcilu veikumu, panākot sašutušo veikala klientu daudzo sūdzību atsaukumu. Šo darbu viņš veic jau ierasti un rutinēti – raud lielas asaras, rada īstu mocekļa tēlu, kura priekšā sagumst gan ģimenes māte, gan platplecains „mesjē Muskulis”, par kura roku spēku neviens nešaubās. Šāds darbs, protams, Benžamēnam nekādu gandarījumu nesagādā, tas ir cinisks un melu pilns, kas arī liek grāmatas stāsta laikā viņam izdarīt dažādas dzīvi pa īstam mainošas izvēles. Ironijas visā grāmatā patiesi netrūkst – smīnēju un pasmējos, smējos un ķiķināju – D.Penkaks nav nekāds valodas lietojuma un joku piespēlēšanas amatieris.

 Nevajag pārspīlēt ļaunumu, kuru varam nodarīt citiem. Lai viņi paši ar to nodarbojas..

Humors – pēdējais ētikas patvērums..

 

Visi valsts uzņēmumi sapņoja par savu Grēkāzi..

Es viņai sekoju tik mierīgi kā zivs, par kādu esmu kļuvis šī veikala nemierīgajos ūdeņos…

Rissona kungam ir apmēram tikpat gadu, cik literatūrai..

Replikas, neatvairāma sarkasma apzīmogotas, laistīsies kā zobeni..

Protams, neiztrūkstoša ir “Šerloka Malosēna” izmeklējamā detektīvintriga  – īsts, ļauns, dziļi zemisks, sens noziegums, kuram pēc daudziem gadiem seko turpinājums ar sprādzienos iesaistītiem upuriem. Lielveikala vide un variācija par tēmu „cilvēkēdāji” ir nevainojami izvēlēta. Un pats grāmatā skatītais ļaunums ir pamatīgs, vistumšākais un pašā, pašā padibenē novietojams. (Tas gan varēja būt citāds, bet acīmredzot zustu Penaka oriģinalitāte un spēle ar paradoksiem…)

Mans atklātais jautājums pēc grāmatas izlasīšanas – vai cilvēkēdāji ēd grēkāžus?

Cik neparasta grāmata! – tajā ir daudz cinisma un tumšu noslēpumu, bet manas izjūtas pēc izlasīšanas ir gaišas, joprojām smaidu par dažu epizožu neprognozējamo izvērsumu – jāsaka, ieraudzīju gan pašu autoru, gan pieminēto žanru pavisam citām acīm.

Iesaku izlasīt tiem, kam patīk pīties ironiskos jokos, negaidītos sižeta pavērsienos, ienirt autora valodā un aizrauties. Daniela Penaka detektīvstāsta pasaule ir plašāka nekā žanra rāmji nereti to nosaka – šeit var sastapties gan ar nežēlību, gan bezierunu mīlestību, gan veiksmīgiem, gan mazāk veiksmīgiem cilvēku likteņiem – ar ļoti dziļi piesātinātu emocionalitāti.

 

Caur jokiem pie asas patiesības:

elite – spēja pielāgoties – lūk, vienīgais viņu varas noslēpums. Viņi pielāgojas visam, viņi kļūst par prezidentiem, spēlējot mutes ermoņiku..

garāmgājēji – ņirdz ļaunus vienaldzības smieklus, kā smejas tūkstošgalvains apokalipses auns..

klišejām pamazām krītot, viņa apraksta tonnām papīra..

 

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: