Tumšais mirdzums. Stīvens Kings „1408” un vēl daudz rudens tumsas noskaņu…

 lejupielāde

Tikko nāku no telpas, kurā paralēli dažādām norisēm lasīju šo stāstu. Stāsta lasīšana mijās ar pārdomām par daudzreiz pārskatītu filmu ar tādu pašu nosaukumu – tā uz mani atstāja patiesi dziļu iespaidu, pašai šķiet, ka bez „Zaļās jūdzes” tā ir viena no lieliskākajām S.Kinga darbu ekranizācijām.

Šis stāsts vēsta par kādu rakstnieku, kas pats rada darbus, par kuru esamību izjūt zināmu neērtību. Tie nav rakstniecības šedevri, ar kuriem varētu lepoties. Maiks saprot, ka pamazām ir kļuvis par paranoiķi, kurš nemitīgi baidās no izsmējīga viedokļa, kas pausts par grāmatu tematiku. Viņa darbi stāsta par dažādām spokainām un mistisku leģendu apvītām Amerikas vietām. Tās ir populāras grāmatas, kuras lasa daudzi Amerikas iedzīvotāji, piemēram, braucot ceļojumā un uzgraužot siera standziņas. Tomēr viņa rakstniecībā ir jaušams jūtīgums un meistarība, kuru pamana arī viesnīcas „Dolphin” menedžeris Olina kungs.

 Viņš atzīst, ka caur izlasīto ir iepazinis inteliģentu, talantīgu cilvēku, kurš patiesībā absolūti netic tam, ko raksta. Tieši tāpēc jo bīstamāks ir viņa nolūks apmeklēt viesnīcas numuru „1408”, kas ir tukšs un  par kuru informācija tiek rūpīgi slēpta, tas ir vienīgais numurs viesnīcā, kura durvis var atslēgt ar parastu, vecmodīgu slēdzeni, visai reti tiek uzkopts, pie tam stingrā paša mistera Olina uzraudzībā. Šeit, varētu sacīt, arī sākas tas „tumsas pieskāriens”, kuru var sastapt ikvienā Stīvena Kinga grāmatā. Tie nav briesmoņi un miroņi (lai gan…ir…brrr….), tās nav asinis un šausminoši skati (ir, ir…), patiesībā lasītājs tiek suģestēts un kā transā ievests savu baiļu tumšākajās dzīlēs. Un tur pabūt ir šausminoši un biedējoši neparasti. Tur var nirt un atklāt, nirt un atklāt, nirt un kādu brīdi ļaut bailēm ņemt virsroku.

Ar Stīvenu Kingu savas lasītāja un viena no visiemīļotākajiem rakstniekiem attiecības sāku ar latviešu valodā tulkoto stāstu krājumu „Nakts murgi”, joprojām uzskatu, ka šie nelielie stāsti, kuru galvenie tēli ir kukurūzas bērni, smēķētājs – atmetējs, izbijis karavīrs, kaķis un daudzi citi, ir baisa un neparasta literatūra. Un tomēr tie nav darbi, kuru galvenais nolūks būtu likt lasītājam palīst zem segas un galvu bāzt ārā tikai tad, kad ir beigusies nakts (jo, Stīvena Kinga darbus lasot, nav jūtams laika ritējums, un lasītājs, visticamāk, ir tumsas stundā aizlasījies). Tie ir darbi, kas ārkārtīgi zibenīgos tempos aktivizē iztēli, un tās raisījumam ir biedējoši netveramas robežas. Lasītājs tomēr ir spiests nodomāt: „Un ja nu arī man, un ja nu es…” u.tml.

 Stāstiem sekoja „Mizerija”, viens no labākajiem psiholoģiskās literatūras pārstāvjiem visos laikos, manuprāt. Tad „Zvēru kapiņi”, kuru lasīšanā tiku ierāvusi arī citus interesentus un kuri vēlāk man to pat pārmeta, jo bija izjutuši īstas izbailes… Bet man tā patīk, ja jebkurš no mākslas veidiem var likt man sajūsmināties, smieties, raudāt un, jā, arī patiesi nobīties… Tās ir emocionālās strūklakas, kurām negribētu ļaut kaut kur, sazin’ kur nogulsnēties, labāk lai spurdz ārā, lasot labu grāmatu.

Pirms gada izlasīju „Mirdzumu”, grāmatu, ar kuru kopā gan gulēju, gan ēdu, gan pastaigājos… Meistarīgi uzrakstīts, lielisks darbs, kas vēl jo vairāk nostiprināja manī domu, ka Stīvens Kings ir rakstnieks, kurš ir tur pabijis, pa īstam pabijis – tur, tajā citā pasaulē, vismelnākajos tās nostūros. Kā citādi var izdoties tik smalki, pilienu pa pilienam satecināt cilvēka tumšos dvēseles ūdeņus, atspoguļot ārprātu, kurš raisās pamazām, līdz kļūst nekontrolējams.

Arī Maiks, beidzot pēc ilgām atrunām ticis numurā „1408”, sastopas ar vārdos nenosaucamo, neapzināto un neredzamo – to, kā izvirdumam ārpusē nekad nav ticējis. Šim – kaut kam – pilnīgi noteikti nav cilvēciska izcelsme un tas nāk no citas pasaules, iespējams, pat vairākām. Šajā viesnīcas istabā pasaule pēkšņi kļūst daudzdimensionāla un šausminoši reāla. Iedomājieties, jūs nokļūtu telpā, kur piepeši sajūtat visu savas dzīves laikā izjusto baiļu, šausmu un  skumju summu. Tā ir vieta, kas smacē un rada nepanesamu smagumu. Maiks redz mirušo brāli, dažādas vīzijas, kuru dalībnieks nu ir arī viņš pats. Protams, ka, piedzīvojot īstas šausmas un bailes, vienīgā vēlme ir atbrīvoties no tām, tikt ārā. Tikai nu tas vairs nav iespējams…

Arī tad, kad Maiks apdedzis ir izmeties no nolādētā numura un ticis izglābts, arī tad no šīs vietas prom tikt vairs nekad nav iespējams. Tā vajā…Un tagad Maiks iet gulēt, neizslēdzot gaismu…

Jāsaka, stāsta kombinācija ar lielisko tā ekranizāciju (kas gan ir variēta, bet ne mazāk interesanta, tieši otrādi) tiešām ir izcils šausmu žanra cienītāja komplekts. Iesaku!

Tagad esmu saņēmusies apjomīgajam darbam „It”, bet pilnīgi noteikti zinu, ka ar to mans ceļojums pa Kinga šausmu takām nebeigsies…

 

 

 

 

 

 

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: