Žans Dominiks Bobī “Skafandrs un tauriņš”

images (3)

Hipotēze: cilvēks dzīves patieso vērtību ierauga tikai nelaimē.

Žans Dominiks Bobī ir reāla persona, kas pagājušā gadsimta 80.-90 . gados bija populārā žurnāla „Elle France” redaktors, labprāt izbaudīja dažādus dzīves trokšņainos labumus – daudz ceļoja, mīlēja sievietes, bija aktīvs un sabiedrisks, arī cinisks un izsmējīgs. Viņš 43 gadu vecumā pārcieš insultu, pārdzīvo komas stāvokli un tiek paralizēts tā, ka vienīgā komunikācija ar apkārtējo pasauli ir viena – kreisā – acs. Otra, kurai šādu spēju nav, tiek aizšūta. Viņa skafandrs – nekustīgais ķermenis – kļūst par „lauka putnubiedēkli”, kā viņš pats  to nodēvē. Viņa galva neturas taisni, kā afrikāņu sievietēm, kurām tiek noņemta gredzenu piramīda no kakla. Dzirde ir pasliktinājusies tiktāl, ka viena auss nedzird vispār, savukārt otra saņem izkropļotus, pārāk skaļus trokšņus. Viņa nelaime ir tik reta kā „superbalvas laimests loterijā”, jo visbiežāk cilvēki šādu stāvokli vienkārši nepārdzīvo un mirst. Viņš būtu laimīgs, ja varētu norīt siekalas, kas nemitīgi krājas mutē. Un tieši šajā fiziskajā bezpalīdzībā ieslīdzis,  viņš rada darbu, kas ir ieguvis milzīgu popularitāti visā pasaulē – „Skafandrs un tauriņš”. Grāmata tiek „rakstīta” ar vienīgās acs palīdzību, reaģējot uz asistentes priekšā lasītiem alfabēta burtiem. Acs tiek mirkšķināta – vienu reizi – jā; divas reizes – nē. Alfabēts arī nav parasts, burti izkārtoti to lietošanas biežuma secībā.

Tā radās šis aizkustinošais stāsts par tauriņiem, kas lauztin laužas ārā no skafandra.  Un darbs nav veidots kā ļoti skumjš un drūms raudu atmiņu ceļojums, tas tiešām ir viegliņš kā taurenis – tikpat skaists, ar franču humora dzirkstīm uz spārniem, kontrastaini krāsains, smalks un poētisks. Brīnumains darbs, unikāls, neatkārtojams…

Grāmatu lasot, smējos līdzi autoram, viņa ironija ir liega un skumja: 20 nedēļu laikā zaudēti 30 kilogrami svara; viņš patiesi nebija rēķinājies ar tādu rezultātu, uzsākot ieturēt diētu tieši nedēļu pirms nelaimes; pārdomas par tūristiem – slimnīcas pacientiem – , kas nonākuši tur uz laiku un pārdzīvo vieglu satraukumu, ko nekustīgais Žana Dominika Bobī ķermenis rada viņos, – viņi saprot savu veiksmi… Viņš līdz vissīkākajai niansei iepazīst cita pacienta auskaru ausī vai vecmāmuļas caurspīdīgo halātu, vai klaidoņa kāju, kas palikusi bez pēdas. Sanitārus viņš redz kā Vaska figūru muzeja kustīgas statujas un izdomā viņiem iesaukas – Rembo, Terminators, Termometrs.  Viņš jūtas kā Činečitas slavens kinorežisors, kurš nu var pēc sirds patikas darināt savas dzīves mozaīku tās žilbinošā krāsainībā. Un tāda tā sajūtama tādēļ, ka, tikai esot nolādētā skafandra cietumā ar nokautām fiziskām maņām, autora prāts un sirds ir kļuvuši tūkstoškārt manīgāki. Ko, piemēram, var domāt par ēdienu cilvēks, kurš ir spējis pats tikt galā ar dažiem pilieniem citronūdens vai (knapi, knapi) ar pustējkaroti jogurta un tiek barots ar zondi? Jūs domājat – no sirds sākt ienīst ēdienu? Nē, viņš velta veselu grāmatas nodaļu kulinārijas baudām tā, ka lasot siekalas saskrien mutē.

Grāmatā ir nodaļa tēvam, kurš līdzīgi dēlam pārdzīvo sprosta smagumu – viņš ir vecs vīrs ar kaudzi atmiņu un nepārvietojas tālāk par savas mājas ceturto stāvu. Nodaļa – bērniem, viņa aktīvajai, akrobātiski talantīgajai meitai un savrupajam dēlam, kuriem viņš vairs nevar ne pieskarties, ne kā citādi apliecināt savu mīlestību – abiem viņš nav paspējis pateikt un iemācīt tik daudz …

Viņš ironiski pārdomā A.Dimā „Grāfa Monte Kristo” „šedevrālu” pārrakstīšanu, kur galvenā varone būtu sieviete; vai savas dzīves jauna scenārija izveidi – un tā galvenais varonis būtu nevis paralītiķis, bet skrējējs… Viņš velta atsevišķas rindas grāmatai, kas ir bijusi nozīmīga, pudelei, kuras stikla kakliņa saskarsme ar izkaltušām lūpām ir brīnumaina sastapšanās,… viņaprāt.  Grāmatas valoda ir ļoti krāsaina, domas lēkā no viena notikuma pie nākamā, radot spilgtus Žana dzīves notikumu triepienus, tajā pašā laikā lasītājam izjūtot dziļu smeldzi.

Vairāki stāsti par sievietēm, par maz mīlētām un novērtētām, kā viņš pats uzskata. Nodaļa Parīzei, sākumā gan ar vienīgo aci ieraudzītai, braucot garām tik pazīstamajām ielām un ēkām, gan spilgti iezīmētai atmiņās, kas pamazām zaudē savu spožumu un pārtop vien domu pelnos. Viņa pēdējās mīļotās skatiens, kas aizslēpts aiz tumšām brillēm, kurās redzamas vien skaidras debesis, ir aizmiglots ar klusām asarām par viņu izpostīto dzīvi – tā grāmatā izskan kā skumja atvadīšanās no tā, kuru liktenis ir tik negaidīti izmetis dzīves nomalē.

Grāmatas beigu daļa ir veltīta pēdējām atmiņām par dienu pirms nelaimes, un tas nav nekas satraucošs, krāsains, fatāls – tā ir rutinēta ikdiena ar ierastām darbībām: ar skūšanos, brokastošanu utt., ar došanos izbraucienā ar mašīnu, ar mazlietiņ nepareizām fiziskām sajūtām…

Un varbūt arī autors, tāpat kā viena no viņa mīļotajām sievietēm, būtu vēlējies tikt galā ar šo dzīves nelaimi, ieslīgstot glābjošā miegā (uz visiem laikiem), tomēr viņš paspēj radīt izcilu grāmatu  – patiesas un bezgalīgas dzīves mīlestības apliecinājumu. Dažas dienas pēc grāmatas izdošanas Žans Dominiks mirst.

Šī grāmata ir kā dvēseles kliedziens, kas laužas no nekustīga ķermeņa iesprosta.  Žans Dominiks to sauc par „nelaimes apgaismību”, kas ļāvusi viņam dzīvi un cilvēkus  ieraudzīt to īstajā gaismā.  Un lasītājs arī var sajust šo tauriņu lidojumu,  ar savu sirdi, ar savām domām lidojot tiem līdzi. Viennozīmīgi 10/10.

Tikai mazliet žēl, ka sākumā izvirzītā hipotēze ir pierādāma…

Filma, kas veidota pēc stāsta motīviem, arī ir lieliska, to šovakar pārskatīšu vēlreiz:

Un vēl „The Beatles” dziesma – vienīgā ārpusikdienības  skaņa dienā tieši pirms nelaimes :

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: