Jans Martels “Pī dzīve”

Martels

Ir grāmatas, kas liek ķermenim un prātam to lasīšanas laikā kļūt patvaļīgam. Tu piepeši sāc domāt nez no kurienes dzimušas domas, sāc sajust sevī ko sen nepieredzētu, tad pēkšņi piefiksē, ka raudi, lai gan sižeta pavērsiens objektīvi šādas emocijas neprasa, vai sēdi pavērtu muti vai sarauktu pieri. To visu pamani tad, kad kāds posms ir izlasīts un sakārtojies dienas ritējumam bez grāmatas. Tā ir maģiska lasāmviela. Kā Jana Martela „Pī dzīve”.

Šī grāmata dzīvo pie manis jau ilgi, tā ir pārcēlusies uz jaunām mājām, tā arī neizlasīta (vienreiz gan sāku, bet negribējās turpināt, likās sarežģīta, noskaņojums neatbilda…).

Un tad… pienāca īstais brīdis. Pirmkārt, uz ekrāniem iznāca filma. Es dīcu mājiniekiem, ka gribu to redzēt, bet neviens īpaši nevēlējās piebiedroties. Gribēju 3D, gribēju Angu Lī. Nekā. Filmas noskatīšanās tika atlikta uz veselu gadu. Grāmatas lasīšana – arī.

Un es saku, paldies Dievam, ka grāmatu paņēmu pirmo.

Izlasiet to, īpaši, ja esat redzējuši filmu un tā jums nepatika (kā man, …brrr…pat noskatīties nevarēju visu to samāksloto grafikas atspoguļojumu), jo, ja patika, paši gribēsiet… Grāmata visiem vecumiem, bez robežām.

Tā jau pašā sākumā salauž lasītāja aizspriedumus par šķietami nopietnu un, kādam varētu šķist, visai smagnēju tēmu, kā reliģija, piederība konkrētai konfesijai. Pī gan pats atzīst, ka ir īsts hinduists, jo šī reliģija ir ļāvusi viņam iet visskaidrāko ceļu  uz … atbrīvošanos. Tomēr autors parāda arī kristiešu, musulmaņu un pat ateistu pasaules redzējumu, un tie visi nes sevī  kādu „pareizību”. „Es tikai gribu mīlēt Dievu,” atzīst pats Pī, un šai vienkāršībai nevar pretoties neviens.

Grāmatas lappusēs tiek lauzts lasītāja redzējums uz vēl daudz ko citu.  Pirmkārt, uz cilvēka un dzīvnieku pasaules mijiedarbību. Pī veic savu ceļojumu pēc kuģa bojāejas laivā kopā ar Ričardu Pārkeru, kas ir neviens cits kā īsts un varenmilzīgs plēsoņa, Bengālijas tīģeris. Spilgti apraksti saistāmi arī ar sākotnēji laivā esošo hiēnu un tik cilvēciskoto orangutanu mātīti – fantastisks stāsts par izdzīvošanu, dzīvnieku instinktiem. Atceros  –  pati kādā zoodārzā esmu vērojusi ainu, kā hiēnas cīnās par gaļas gabalu – briesmīgs, pretīgs un ārkārtīgi iespaidīgs skats, šķiet, nav neviena cietsirdīgāka un neglītāka dzīvnieka. .. Bet pats galvenais dzīvnieku pasaules pārstāvis šajā grāmatā, protams, ir tīģeris. To, kā veidojas Pī un mistera Pārkera savstarpējās attiecības, cīnoties par izdzīvošanu okeānā, ļoti spilgti, daudzslāņaini, izcili meistarīgi apraksta J. Martels.

Grāmata parāda, ka, tiklīdz cilvēkam nākas sastapties ar neticami ekstremālu dzīves situāciju, salūst viss: veģetārietis spiests ēst gaļu, tīģeris nesaplosa cilvēku, šķiet, viss kļūst caurspīdīgs, atgriežas tādā kā nulles punktā, un tad ir laiks īstiem brīnumiem: neticamām prasmēm un iemaņām, mežonīgai pacietībai un izturībai, ārkārtīgi dziļai sarunai ar savu sirdi, bet tā, lai nesajuktu prātā, un šī robeža ir ļoti, ļoti smalka. Tu kļūsti par tādu kā rīku žongliera – likteņa, Dieva, sauciet, kā gribat, – rokās, un vai nu apļo, līdz triku meistars piekūst rādīt skatītājiem savu apbrīnojamo meistarību, vai krīti…

Pī izdzīvo neticamos apstākļos ar neticamu sabiedroto, un tad, kad izglābjas, viņam patiešām neviens negrib ticēt. Tīģeris, nonācis sauszemē, ir aizbēdzis, klausot saviem dzīvnieka instinktiem, Pī ir gluži viens ar savu fantastisko leģendu par to, kā cilvēks rokrokā (ķetnķetnā) ar plēsonīgu milzi ceļo pa okeānu. Tas, šķiet, ir īstais ceļš uz atbrīvošanos, un par to lasīt arī ir brīnumains, ļoti aizraujošs piedzīvojums. Un stāsts kopumā ir ļoti, ļoti dzīvs un paradoksāls, tai pašā laikā – reālistisks. Tas vēsta par ticību un neticību – kas notiek, ja šie jēdzieni dzīvē saduras tā, ka nav kur sprukt – ir jātriecas vienai otrā iekšā. Kas paliek? Kas uzvar? Un vēl šī grāmata pavēra man plašāku redzējumu uz dzīvnieku pasauli. 10/10

Dažas domas:

„Mūsu profesijā bieži dzird sakām, ka visbīstamākais dzīvnieks zoodārzā ir Cilvēks.”

„Ja jūs tā mulsina ticamība, kam tad jūs dzīvojat? Vai mīlestībai ir viegli noticēt?”

„Tad, lūdzu, sakiet – tā kā aprakstīto faktu ziņā neviens no tiem jums nav svarīgs un neviens nav pierādāms – kurš stāsts jums patīk labāk? Kurš ir labāks stāsts, tas ar dzīvniekiem vai tas bez dzīvniekiem?…

Jā. Stāsts ar dzīvniekiem ir labāks.”

Šī ir grāmata, kuru es noteikti vēlēšos pārlasīt.

 Nobeigumā divas bildītes (aina no filmas – pirms es to noskatījos, man likās – tā būs vienreizīga; un otra – vienkārši parodija , smieklīga bilde, kur par izdzīvošanu nav ne runas, ja nu vienīgi – par smagu dzīvošanu).

lejupielāde (8)images (9)

Advertisements

About iwetataa

Bin jip un vaniļas debesis

One comment

  1. Anonīms

    Manuprāt, skatoties filmu ir viena lieta, bet kad tu lasi grāmatu tur ir tik smalki viss aprakstīts, ka tev gribas lasīt un lasīt un lasīšana ir daudz interesantāka nekā skatīties filmu, jo grāmatā ir tā viss aprakstīts, ka tu jau jūti to pašu, it kā ar sevi un tas ir brīnišķīgu tu, it kā iemācies kaut ko no dzīves un sajūti to visu, ko pīsajūt-briesmas, bailes,mīlestību,viltību,prieku,stiprumu sevī un vēlmes izdzīvot un, kad tu to stāsti tevi neviens nevar tā saprast kā tu saproti.Tāpēc vēlams izlasiet šo grāmatu, kuram patīk smalkums, dzīves jēga un piedzīvojumi.!!!:)))))

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: